Uz skatuves - luga
Pēdējos gados pasaules teātrī modē nāk literāras lugas un to «literāri» iestudējumi. Kāpēc tā notiek, saprotams. Pētījumi rāda, ka skatītājs, kas šodien nāk uz teātri, ir principiāli atšķirīgs no tā, kas izrādes skatījās, teiksim, pirms 10 gadiem. ASV «vidējais aritmētiskais» pusaudzis mēneša laikā nosūta ap 200 īsziņu. Ja vēl atpaliekam, tad tikai finansiālu ierobežojumu dēļ. Esam trenēti domāt Twitter formātā - 140 rakstu zīmēs. Lielākajai daļai cilvēku nepietiek laika pat avīzei, kur nu vēl romānam vai monogrāfijai. Informāciju par pasauli iegūstam Google vai Wikipedia, nevis izsvērtos, analītiskos aprakstos.
Teātris piemērojas. Ja skatītājs nelasa, tas gatavs lasīt priekšā. Jūs nepētāt? Nekas - mēs jūsu vietā... Zināmā mērā pat cildeni. Tomēr tā ir arī labprātīga atteikšanās no grūti izcīnītās neatkarības, kas pēc gadu simtu diskusijām par teātra pirmsākumiem (vārds vai rituāls?) rada apstākļus, lai spēles māksla atkal tiktu iekalta teksta ķēdēs, kļūstot par literatūras palīgnozari slinkiem lasītājiem.
Pirmās divdesmit I. Olingeres izrādes minūtes izliekas šāda inteliģenta teksta koplasīšana. M. Freina luga, šķiet, ir ne tik daudz iestudējama, cik lasāma, un teātris arī lasa - Regīna Razuma pat komentē: «Tad iestājās klusums. .. Ilga pauze. .. Tagad viņi domā...» Tas nav viņas varones komentārs. Tā ir izlasīta, nevis iedzīvināta remarka. Ja iestudējums beigtos pēc pusstundas, varētu secināt, ka patiesībā tā ir nevainojamā tehniskā līmenī izpildīta luga.
Tomēr izrāde jau ir sākusies, pat ja to pirmajā brīdī nav viegli pamanīt. Kaut arī teju trīs stundas ilgajā iestudējumā līdztekus tekstam uz skatuves redzēsiet burtiski tikai vārdos minētās darbības (pusdienas, kafija, konjaks, galda tenisa spēle), izrāde ir aktierisks meistardarbs smalki izanalizētā un iedzīvinātā teksta blāķī, iestudējums, kas fascinē ar smalku, variācijās tikko jūtamu temporitmu.
Divi fiziķi un atombumba
Kopenhāgena ir stāsts par diviem izciliem fiziķiem Nilu Boru un Verneru Heizenbergu. Lugā par pamatu ņemts vēsturisks fakts - pēc īsas tikšanās nacistu okupētajā Dānijas galvaspilsētā izjūk 20 gadu koptas attiecības. Vienā mirklī. Ir zināms, ko kurš kuram teica. Nav saprotams, kas notika. Objektīvi fakti jau reti spēj izskaidrot notikušo. Pirms gāju uz izrādi, biju dzirdējusi, ka tā esot par fiziku. Pēc sižeta varētu teikt - arī par politiku. Bors pa daļai ir ebrejs, Heizenbergs ir vācietis. Bors piedalīsies amerikāņu atombumbas izstrādē, Heizenbergs vada nacistu kodolprogrammu. Kā zinātnieki katrs ir līdz kaulam pārliecināts par savas atšķirīgās pētījumu metodoloģijas, pat darba stila pārākumu. Katram ir sava politiskā pārliecība. Satiekas ienaidnieki, konkurenti. Satiekas arī draugi, biedri, jo Bors ir Heizenberga skolnieks, asistents, draugs. Tuvāks varbūt par paša bērniem.
Luga piedāvā analītisku rāmi pētījumam par šīm attiecībām. Trīs darbības personas - Ģirta Krūmiņa Nils Bors, Regīnas Razumas Margrēta Bora un Gata Gāgas Verners Heizenbergs - satiekas ārpus laika un telpas kaut kādā pēcnāves stāvoklī. Kopā viņi vairākkārt atgriežas Kopehāgenā - konkrētā namā konkrētā vakarā - un no jauna vēl un vēlreiz izspēlē vienu un to pašu situāciju.
Uzveduma atturīgo eleganci filigrāni papildinošajā Annas Heinrihsones telpā G. Gāga pa divviru durvīm «kā pirmo reizi» ienāk, šķiet, kādas reizes piecas. Sākotnēji liekas, ka atšķiras tikai vārdi, varbūt tas, kurš pirmais kļūst agresīvs, ka izrāde mums piedāvā vienu attiecību dažādus variantus - tādu, kurā notikušajā provalā vainojams viens, tādu - kurā otrs. Bors, protams, upuris. Tad drusku sarežģītāk - varbūt Heizenbergā meklējams kas cienījams, bet Bors nemaz nav tāds gaišais tēls. Shematiski un ne pārāk interesanti. Līdz ievērojat, ka I. Olingere lugas ainas jēdzieniski izkārtojusi nevis citu aiz citas kā pārējās citas izslēdzošu, izsvītrojošu notikumu variantu, bet gan kārtās. Konkurējošās versijas ir patiesas visas un vienlaikus.
Tilts pār bezdibeni
To, kā aktieri šo konceptu izspēlē, līdz galam nav iespējams aprakstīt, tikai redzēt un sajust. Attiecības attīstās un mainās milisekundēs, varonim te atrodot, te mirklī atkal pazaudējot pārsvaru smalkajā spēlē, kurā katrs grib paturēt morālu virsroku. Reakcijas izstrādātas tik smalki, un aktieri tās tik precīzi īsteno, ka patiesi notici - varoņi intelektuāli netiek līdzi trakajam tempam un nesaprot, varbūt tikai sajūt, kas notiek. Izdevies attaisnot pat shematisko Margrētas tēlu. R. Razumas varone te ir ne tikai literārs paņēmiens faktoloģijas izklāstā (lai nezustu loģika, pašiem strīdniekiem atreferējot notikumus iz sendienām, ko viņi taču tik labi zina), aktrises Margrētai ir savs viedoklis, versija par notikumiem, protams, arī ieinteresētība tajos. Bet - jo vairāk viņa uzrāda «objektīvos» iemeslus, kāpēc Boram un Heizenbergam neiespējami būt vienā pusē, jo vairāk izrādei izdodas parādīt, cik patiesībā abi vīrieši ir tuvi. Izrāde prasa intelektuālu piepūli, jo darbība teksta korpusā nav viegli nolasāma. Taču cik daudzkārt pārāka par tekstu ir šī darbība! Jo luga jau sākas ar saprašanos, Boram un Heizebergam runājot par ikdienišķiem notikumiem, lai noslēgtos ar konfliktu, ko atklāj nesamierināmi pretējie uzskati. Izrāde ir gudrāka. Te satiekas svešinieki, bet finālā sēž ļoti tuvi, viens otru dziļi izpratuši un sajutuši cilvēki, daudzslāņainas, sarežģītas personības.
Taisnība - nav pasaulē tāda zinātnieka, kurš negribētu sasniegt savas nozares virsotnes, pat ja Everests konkrētajā brīdī izrādās atombumba. To izrādes beigās par Heizenbergu saprot Bori, bet izvēlas neteikt. Un ne tāpēc, ka pašiem nav gluži tīra sirdsapziņa. Nekas jau nav tik vienkārši.