Intimitāte kļuvusi par politiskās pozicionēšanās instrumentu. Rupjības, seksuālā orientācija, tikumīga vai netikumīga uzvedība kā tēma, par ko uz politiskās skatuves esošajiem un lienošajiem runāt, un - jo kategoriskāk, jo pamanāmāk. Risinājumus neviens nemeklē. Lai tos panāktu, būtu jāvienojas, bet te pat ne tā ir galvenā problēma - risinājumi kā tādi nevienam no viņiem nav vajadzīgi, jo tad zūd iespēja košajiem priekšnesumiem priekšplānā. Vieni kliedz: «Visu atļaut! Nekādu cenzūru!», otri - «Sargāsim bērnus!». Tas, protams, par gadījumu, kad skolotāja bija stundas laikā analizējusi kādu rupju vārdu saturošu dzejoli. Tagad tam iestājusies nākamā sērija - mērās vairs ne ar žargonvalodas zināšanām, bet velk laukā vienu pēc otra dažādus mākslas darbus, kas varētu tikt vērtēti kā netikumīgi. Kurš vairāk tādu atcerēsies, tas lielāks varonis attiecībā pret tiem tur - Ušakovam līdzīgajiem? Un sakiet vēl, ka tikumības jēdziens netiek kājām bradāts tikai tāpēc vien, ka to aizstāvēt apņēmušies ne tā politiskā spēka pārstāvji! Jo, ja nebūtu politiska pretnostatījuma, kurš gan to nieka gadījumu vairs atcerētos?
Komiskākais, ka cilvēki ieiet pretrunās. Tas pats Rīgas mērs, kurš, kritizējot skolotājas rīcību, pats atkārto lamuvārdus un ne tos vien. Publiski. Laikam radis pie tiem un vairs nenošķir - kur un ko. Un arī viņa pretinieki, kas, stāvot it kā latviskajās pozīcijās, pilnu internetu piebārstījuši no krievu valodas aizgūtām rupjībām.
Robežas nojauktas. Viss, kas traucē, - cenzūra (tas vispār nu modes vārds, vīģes lapa, ar ko piesegt savu verbālo ekshibicionismu). Sociālajos tīklos ne diskusija, bet viedokļu lavīnas.
Teikšu tā: rupju vārdu lietošana man principā ir nepieņemama. Ja tos lietojat - jūsu darīšana, bet, dieva dēļ, nelieniet ar to manā informatīvajā telpā. Tajā, ko līdz šim uzskatīju par gana kulturālu. Kā klātienē, tā internetā. Ja lamāšanos saistāt ar vārda brīvību, respektējiet arī manu brīvību no tā visa izvairīties! Neesmu gan naivs, zinu, ka agri vai vēlu ikviens uzzina, ko nozīmē jūsu citētās «vārdupērles», jautājums tikai - vēlas lietot tās vai ne. Un ne jau kādu politisko simpātiju radītas nostājas dēļ - drīzāk ģimenē un arī skolā reiz ieaudzinātu pieklājīgas uzvedības robežu dēļ. Un atkal - ja reiz tā uzskatu, neiesaistiet mani savās politisko krāsu dalīšanas spēlītēs. Gribu būt ārpus tā.
Bet ziniet, kas ir bēdīgākais? Ka aiz šīm putām, ko esat sakūluši, pazūd būtība - tā pirmā skolotāja (sekotāji iet putu kūlēju pēdās) bērniem taču mācīja spēju vērtēt, analizēt, tiekties saprast un filtrēt. Nu vairs no tā nekā...