Tiesa, pats Verbērs sevi tomēr uzskata par zinātniskās fantastikas autoru. Vēl uzreiz jāatklāj, ka Verbēru ar baudu lasīs tie, kas jūsmo par Paulu Koelju grāmatām.
Īpatnis, kas identificējas ar...
Bernārs Verbērs kā rakstnieks ir caurcaurēm īpatnis, un, lai gan latviski pagaidām lasāms tikai viens viņa darbs 2000. gadā sarakstītā Eņģeļu impērija, arī tajā rodamas atsauces gan uz viņa iepriekšējo grāmatu Tanatonauti, gan alūzijas par triloģiju Skudras, kas ir viens no viņa lielākajiem darbiem.
Eņģeļu impērijas darbība lielākoties risinās Paradīzē, atcerieties - ir tāda vietiņa, kur labākie eksemplāri var nonākt pēc nāves. Taču viss tālākais gan nav atbilstošs kristiešu priekšstatiem. Autors ir ļāvis vaļu fantāzijai, kas balstīta diezgan dziļās psiholoģijas un psihoanalīzes zināšanās, sakompilējis to ar pēdējā laikā populārajiem ASV garīgās regresijas hipnozes seansos gūtajām atziņām un radījis ārkārtīgi cilvēcisku vidi tur, augšā. Un ārkārtīgi cilvēciskus eņģeļus. Un ārkārtīgi īpatnējus cilvēkus. Ar vairākiem varoņiem viņš, kā izskatās, identificējas - eņģelis Mišels un viņa aizbilstamais Žaks, rakstnieks, kurš kļūst slavens, uzrakstījis grāmatu par žurkām, gaužām atgādina pašu Verbēru un viņa biogrāfijas nianses. Grāmatas par skudrām (The Ants (1991), The Day of the Ants (1992) un La Rￃﾩvolution Des Fourmis (1996)), kas - no vienas puses - padarīja autoru slavenu, vienlaikus atnesa viņam arī dīvaiņa slavu, turklāt, kā viņš pats izsakās Eņģeļu impērijā, galu galā cilvēkiem vajadzētu saprast, ka stāsts nav par žurkām (skudrām), bet gan par to, kā risināmas problēmas. Ar zināmu pārsteigumu Verbērs piezīmē: «Kad Dienvidkorejā izdeva manu grāmatu Skudras, viņi to nosauca par poētisku darbu atšķirībā no Rietumeiropas, kur to pasniedz kā piederīgu zinātniskās fantastikas žanram.» Tāpēc varētu lolot cerību, ka arī šos īpatnos darbus varēsim lasīt latviski (līdz šim tuvākie pieejamie bijuši Verbēra darbu tulkojumi krievu valodā).
Eņģeļi un noslēpumi
Cilvēka daba, kas tāda paliek arī pēc tam, kad varonis jau kļuvis par eņģeli, ir izzināt. Vismaz dažiem. Izzināt cilvēka dzīves noslēpumus un sūtību, izzināt eņģeļa dzīves noslēpumus un sūtību un reizi par visām reizēm izzināt Dievu. Tik vienkārši. Un tik sarežģīti. Verbēra alūzijām un atsaucēm pilnais darbs atsauc atmiņā Vudija Allena filmas, brīžiem liekot histēriski ieķiķināties un brīžiem kaitinot līdz vēlmei iesviest pabiezo grāmatu kādā putekļainākā stūrī. Taču pamest puslasītu to nevar. Un tas vien jau ir rādītājs, kas liecina: aha, esam uzķērušies uz rakstnieka mestā āķa. Kā skudras uz ēsmu. Kā žurkas. Kā eņģeļi. Par kuru no visiem iepriekšminētajiem tapsim pēc nāves? Un kāds tad īsti ir pirmskaitļa «septiņi» noslēpums?