«Izstādes mērķis ir atklāt Latvijas Mākslinieku savienības kolekciju tās pilnībā. Pieļauju, ka distance pret ideju daudziem māksliniekiem ir liela, taču ceru, ka skepse izstādē pāries. Izstādē tomēr redzams, ka viņus tolaik cilvēciski un mākslinieciski arī kas vieno. Ir kopīga elpa,» saka I. Šteimane.
«Mākslinieku savienības kolekcija ir liela vērtība. Mēs to vēl neesam apzinājušies,» par vairāk nekā 16 000 XX gadsimta otrajā pusē MS pasūtītajiem un iepirktajiem darbiem saka kuratore. Ar laika distanci no aizgājušiem gadu desmitiem un simtiem mākslā atceras izcilākās vai ideoloģiski iekrāsotākās virsotnes, piemirstot, ka līdzās eksistē tūkstošiem dažkārt pat ļoti labu darbu. Izstāde Rīgas mākslas telpā šo patiesību atgādina, atskatoties uz salīdzinoši nesenu laiku. Tas ir «mēģinājums atmest aizsargpozīciju, ka šie darbi mums uzbrūk, apdraud. Tas, kas notika pa šiem divdesmit gadiem, protams, no cilvēciskā faktora viedokļa ir loģiski. Gribējās rauties prom no tā, kas piecdesmit gadus tika pasludināts par valdošo diskursu. Faktiski, tas tomēr ir neloģiski, jo veicina plaisu starp laikmetiem. Divdesmit gadus esam dzīvojuši, cenzējot glezniecību, atrādot eksperimentus, kas mums patīk, bet ne reālo ainu, uz kuras bāzes taču veidojās 80. un 90. gadu māksla, ar ko tā lepojamies. Domāju, tās nebūtu bijis, ja mākslinieki nebūtu sapratuši, ko nevēlas», vērtē I. Šteimane.
Netrūks arī ideoloģijas - daudzi darbi ir valsts pasūtījums!-, tomēr gleznu salikums ļāvis kuratorei vēlreiz pārliecināties par vārdos ierunātām patiesībām. «Mums ir ārkārtīgi augsta profesionālā kvalitāte piecdesmito, sešdesmito, septiņdesmito gadu glezniecībā. Skola - par spīti tam, ka sižeti var nepatikt. Nav būtiski, vai tās ir kartupeļu lasītājas, kas rāda viena otrai lielu bumbuli, vai Pinnis. Glezniecības formālais risinājums ir līdzvērtīgs. Mums ir skaista, kulturāla glezniecība. Ir daudz labu, aizmirstu autoru. Ļoti interesanti ir skatīties krievu mākslinieku darbus, kuri atmodas laikā tika noklusēti.» Kas ir laikmeta kopīgā elpa, ko, kā teic kuratore, darbos iespējams just? «Tā ir tiekšanās uz lielu stilu. Šodienas mākslā tādas nav. Protams, māksliniekiem, kuri ne mazums cietuši, varētu būt sāpīgi redzēt sevi izstādē tik neproblemātiskā salikumā līdzās citiem. Tomēr ceru, ka šie divdesmit gadi ir nesuši izlīdzinājumu»