Vai kaut kas ir mainījies, kopš publicējāt 14,99 eiro? Vai grāmata būtu aktuāla šodien?
Manuprāt, diemžēl jā. Reklāma joprojām eksistē, tā joprojām ir ļoti ietekmīga, un tā joￂprojām ir ļoti stulba. Es vēlētos, kaut man nebūtu taisnība. Viena lieta, kas ir mainījusies kopš 2000. gada, - šķiet, cilvēki ir lielākā skaidrībā par globālās sasilšanas ietekmi uz vidi un baidās no šī patērētāju dzīvesveida sekām. Varbūt tas liek cilvēkiem saprast, ka viņiem nevajag tik daudz komforta, ka viņiem nevajag katru jauno produktu. Romāns gan nebija Kārļa Marksa [Komunistiskās partijas] manifests, bet vienkārši komisks romāns par manu darbu. Es tajā ņirgājos par reklāmu.
Kad rakstījāt savu romānu, darbs reklāmas aģentūrās bija viens no atraktīvākajiem darbiem. Nu tas lielā mērā zaudējis savu spožumu un kļuvis par normālu darbu. Vai jūs pats izjutāt to spožumu, strādājot aģentūrā?
Tas ir foršs darbs, tam ir spožums. Taču pēc diviem gadiem tas kļūst neforšāks un kaitinošāks. 2000. gadā - pēc 10 gadiem šajā darbā - es biju pamatīgi dusmīgs. Tagad esmu apmierināts, bet pirms 10 gadiem es biju dusmīgs cilvēks (ar grimasēm rāda dusmas). Man bija kauns par manu darbu, man šķita, ka es nodarbojos ar destrukciju un manipulēju ar cilvēkiem. Man bija dziļa vainas apziņa.
Romāna dēļ jūs zaudējāt darbu. Tātad darba devēji to neuztvēra ar ironiju.
Nē, viņi to uzskatīja par ļoti ļaunu uzbrukumu industrijai.
Kurā aģentūrā jūs strādājāt?
Es strādāju Young & Rubicam, un īpaši viņi bija nobijušies par Danone reakciju - Danone ir viņu lielākais klients.
Romānā Palīgā, piedod jūs esat atgriezies pie 14,99 eiro galvenā varoņa, tikai tagad viņš dodas uz Krieviju meklēt modeļus. Kā tas nācies?
Man Oktāva pietrūka. Viņš ir ļoti slikts čalis, ļauns un cinisks, bet reizē arī ļoti asprātīgs - rakstniekam ir prieks par tādu tēlu. Es ļoti priecājos viņu satikt no jauna, iztēloties, ko viņš dara. Iespējams, es viņu atkal satikšu. Dažkārt, kad gribu pateikt ko nejauku, es kļūstu Oktāvs. Mūsos visos dzīvo Oktāvs (iesmejas).
Jūs reiz rakstījāt, ka literatūra ir, lai pieskartos tabu. Vai jūs joprojām uzskatāt, ka tas ir galvenais literatūras mērķis?
Nē, ne gluži. Taču es uzskatu, ka ir lietas, kuras var pateikt grāmatā, kuras nevar pateikt nekur citur - presē, radio, televīzijā -, nekur citur, jo to visu finansē reklāma. Un es cenšos rakstīt lietas, kuras nevar pateikt nekur citur kā romānā. Šī atziņa pieder Hermanim Broham. Viņš teicis, ka romāna definīcija ir vieta, kur tu vari pastāstīt lietas, kuras tu nevari pastāstīt nevienā citā veidā. Romāna loma ir būt romānam (iesmejas).
Tieši 14,99 eiro dēļ jūs esat kļuvis populārs, jo tas skāra samilzušu tēmu. Vai esat apmierināts, ka cilvēki liek uzsvaru uz šo grāmatu?
Dažkārt tas ir sāpīgi (iesmejas)... Es jūtos kā popzvaigzne, kas ir sarakstījusi tikai vienu dziesmu. Kā Oasis, kam cilvēki vienmēr prasa spēlēt Wonderworld. Iespējams, 14,99 eiro ir mans Wonderworld (iesmejas). Bet es nevaru sūdzēties, esmu ļoti apmierināts, jo daudziem rakstniekiem nav ne mazākās ietekmes, viņi jūtas vientuļi un strādā, strādā, strādā, bet publika kā ignorē, tā ignorē. Esmu gandarīts, jo, lai arī varbūt ir zināms pārpratums un cilvēki neredz citas lietas, ko es daru, manā dzīvē vismaz vienreiz kaut kas notika. Es būtu sajucis prātā, ja rakstīšana būtu padarījusi mani nelaimīgu.
Jūs raksturotu sevi kā antikapitālistu?
Es domāju, ka mūsdienās visi ir antikapitālisti. Kopš 2008. gada krīzes pat amerikāņi nacionalizēja savas bankas. Pat Francijā. Nikolā Sarkozī, kurš ir ļoti labējs, aizņēmās naudu, lai glābtu bankas. Un tagad Francijas valsts ir banku īpašniece. Tā ka var teikt, ka pēdējos divos gados katrs rietumnieks ir antikapitālists. Faktiski tagad notiek komunisma atriebība. Cilvēki redz, ka ekonomika ir bīstama un ka tā jāvada valstij un valdībām visā pasaulē. Tas ir diezgan smieklīgi. Ja, teiksim, Brežņevs to redzētu, varbūt viņš smietos. Beidzot viņiem jāatzīst, ka kapitālisms varbūt nav labākais veids, kā vadīt ekonomiku.
Diez vai to varētu teikt arī par padomju ekonomiku, kur bija vismaz tikpat nevienlīdzīgs materiālais sadalījums un sava korporatīvā elite. Kurš tad ir pareizais ceļš?
Gan kapitālisms, gan komunisms ir nepareizs. Taisnība, iespējams, ir kaut kur pa vidu.
Vai jūs kā rietumnieks varat pastāstīt, vai tas ārprātīgais patēriņš, ko mēs piedzīvojām kopš 90. gadiem, Rietumos bija jau pirms PSRS sabrukuma?
Absolūti. Bet pēdējos 20 gados to atklāja paši krievi, daudz brutālākā un vardarbīgākā veidā. Es varu iedomāties, ka tā bija zināma vilšanās jums [austrumeiropiešiem], ka arī brīvība nav tik viegla, kā to bijāt iedomājušies. Es gan nezinu, kā jūs to uztvērāt. Būdams francūzis, es mēģinu iztēloties, kā ir, ka vienu totalitārismu nomaina cits totalitārisms, cita ideoloģija, cita utopija. Jo tie ir milzīgi meli teikt cilvēkiem, ka jūs būsiet laimīgs, ja jums piederēs BMW.
Bet vai tie ir meli, kas tiešām nāk no apzinātas manipulācijas, vai arī tie izriet no cilvēka dabas?
Gan viens, gan otrs - tiek izmantota cilvēka daba, lai kārdinātu masas.
Jūs tiekat pielīdzināts Mišelam Velbekam, jūs atbildat, ka esat nevainīgāks nekā viņš, jo esat par 10 gadiem jaunāks. Taču tā, protams, ir humoristiska atbilde. Kā ir īstenībā - vai esat tikpat drūms savā redzējumā kā viņš?
(Iesmejas.) Nē, varbūt nē. Es domāju, ka viņš ir skumjāks nekā es. Man patīk baudīt dzīvi. Es atrodu veidus, kā uzjautrināties, dzīvojot šajā sistēmā. Esmu veiksmīgs, man ir panākumi, daudz ceļoju. Es neciešu. Bet Mišels ir ļoti nelaimīga persona. Es nezinu, kādēļ. Viņš ir ļoti izmisis, ļoti melns. Es neesmu tik melns. Es sadzeros, man ir jautri, es uzdzīvoju pilsētā.
Arī viņš sadzeroties.
Es zinu. Mēs sadzeramies kopā. Bet viņš sadzeras bēdīgā veidā. Es cenšos viņu iepazīstināt ar cilvēkiem, vest ielās, bet viņš jau astoņos vakarā ir aizmidzis. Es nesaku, ka ir labi iet ārā četros no rīta, bet tas laikam pierāda, ka es neesmu tik revolucionārs kā viņš.
Droši vien tas ir rakstura jautājums. Starp citu, restorānā, kur jūs tūlīt ēdīsiet, reiz bija fabrika, strādāja strādnieki. Tagad tur pusdieno turīgi cilvēki.
Laikmeta maiņa - fabrikas nomaina luksusa restorāni (iesmejas).
Runājot par jūsu grāmatu Logi uz pasauli - tā it kā neko beigu beigās nepasaka, jūs arī paužat šaubas, jau to rakstot. Kādēļ tā notika? Acīmredzot sākumā jums bija lielāka iedvesma nekā grāmatas beigās.
Jā, es nezinu, kādēļ es rakstu. Tā ir mistērija, kādēļ tu pēkšņi izvēlies pavadīt trīs gadus, rakstot par Pasaules tirdzniecības centru. Mani vienkārši aizrāva iztēloties, kas notika. Es vēlējos ieiet torņos un iedomāties, kā tas bija, atrasties tajā ellē. Rakstniekam ir svarīgāk būt ziņkārīgam nekā dusmīgam vai emocionālam. Ziņkāre ir tā, kas dzen piecelties no rīta un rakstīt stāstu.
Vai rakstot jums ir stingra darba kārtība kā tiem rakstniekiem, kuri ceļas agri no rīta un raksta noteiktu skaitu stundu?
Nē, es vēlētos tāds būt, bet neesmu disciplinēts un rakstu, kad varu. Domāju, pēc šī lenča rakstīšu lidmašīnā. Man patīk rakstīt lidmašīnās, vilcienos, taksometros - kustoties man ir iedvesma, nezinu, kādēļ. Sēžot mājās krēslā, man nekas nenāk ārā. Man jābūt kaut kur citur, ceļojumā.
Arī jūsu grāmatas ataino dzīvi sabiedrībā, ne tik daudz indivīda iekšējo pasauli.
Tās ir par indivīdu sabiedrībā, sistēmā - par cilvēku, kā mani. Es esmu slavens, man ir televīzijas šovs, es reiz strādāju reklāmā - es esmu iekšienē, uz to skatos un par to ņirgājos. Tas ir viss, ko daru. Es nemoralizēju, nemācu domāt, es tikai aprakstu savas dzīves absurdu un sava rakstura pretrunas. Kāpēc es vakar aizgāju uz to klubu, kāpēc man patīk satikties ar skaistām krievu meitenēm? Es tam esmu par vecu, tas nav saprātīgi (iesmejas). Tā ir visu manu grāmatu tēma - visi šie jautājumi.
Jūs sacījāt, ka Krievija jūs pamatā interesē dzejas dēļ.
Katru reizi, kad dodos uz Krieviju, mani fascinē tā ainava ar sniegu, skujkokiem. Es jūtos kā pasakā.
Jums tur nav jādzīvo, tāpēc tā jūtaties.
(Iesmejas.) Varbūt. Bet atrasties tur tiešām ir maģiski.
Lai uzrakstītu tādu grāmatu kā 14,99 eiro, jums vajadzēja atrasties vienkāršās dzīves virpulī. Vai slava, kas nākusi, nav jūs kā rakstnieku distancējusi no dzīves līdz pakāpei, kas kļuvusi apgrūtinoša rakstniecībai?
Dažkārt rakstnieks var kļūt par tēlu vai kļūt mazāk brīvs, jo sabiedrība kaut ko no viņa gaida. Es domāju, man ir jāaizmirst, par ko esmu kļuvis, ka cilvēki no manis gaida kaut ko humoristisku vai agresīvu, vai kritisku. Man jāpaliek normālam čalim, kurš spēj vienkārši apbrīnot Daugavu un nekad nezaudēt nevainību, kas ļauj sajūsmināties, teiksim, par putniem, kuri lido pār Daugavu (iesmejas).
Tiesa, jūsu grāmatā ir diezgan daudz cinisma, bet tai pašā laikā to var dēvēt par visai nevainīgu redzējumu, jo, kad uz lietām raugās nevainīgi, tās rādās absurdas.
Es esmu romantiķis, un, ja es neglīti aprakstu lietas, tas ir tāpēc, ka man liekas - tās nav normālas. Piemēram, šī skaistā aina (rāda uz ielu pie Fabrikas restorāna) - bet kāpēc tur ir tik daudz automobiļu? Kāpēc mēs to pieņemam? Rakstnieka loma ir lūkoties uz realitāti un to noliegt, noliegt to, ko citi pieņem kā normālu.
Jūs kritizējat patērētājsabiedrību, bet var teikt, ka savā ziņā šie cilvēki ir sabiedrības pamats - kārtīgie patērētāji, kas ievēro likumus. Protams, savā ziņā viņi ir sabiedrības grāvēji, taču, ja vairākums domātu kā jūs vai Velbeks, nekas jēdzīgs no sabiedrības nesanāktu.
Jā, tā ir, bet ir tādi, kas pretojas. Šodien pati grāmatas lasīšana ir pretošanās. Cilvēki parasti dod priekšroku televizoram, filmai, mūzikai vai videospēlēm. Ja viņi nolemj lasīt, viņi ir nolēmuši pretoties. Viņi dod priekšroku vienpatībai, klusumam, iztēlei, intelektam. Viņi nepakļaujas, un tas man patīk literatūrā, ka šodien tā ir nepakļaušanās.
Jūs paudāt bažas par grāmatu nākotni. Vai jūs tiešām visā nopietnībā uzskatāt, ka var pienākt laiks, kad grāmatas neeksistēs.
Ja kāds jums pirms 10 gadiem teiktu, ka ierakstu veikali pārstās eksistēt, jūs neticētu, bet tas notiek. Tā ka pēc 10 gadiem varbūt vairs nebūs grāmatveikalu.
Bet nav jau tā, ka cilvēki vairs neklausās mūziku.
Taču grāmatas var pārstāt eksistēt papīra formātā, un būtu ļoti dīvaini lasīt Zudušā laika meklējumos vai Noziegumu un sodu ekrānā. Papīra grāmatas ir cita pieredze, nekā lasīt ekrānā. Man šis vēsturiskais brīdis ir ļoti biedējošs. Ja jūs lasāt Marselu Prustu ekrānā, tas nozīmē, ka jūs lasīšanas laikā tiksiet iztraucēt 100 reižu - e-pasti, sms, utt.
Jā, bet jaunie elektroniskie lasītāji ir paredzēti tikai lasīšanai.
Es nezinu, nākotnē redzēsim... (Sākas jezga, jo jāizvēlas, ko rakstnieks dzers. Tiek piedāvāts šampanietis, izvēle krīt uz baltvīnu.)
Varbūt jūs varētu sarakstīt tādu pašu sarkastisku romānu par slavena rakstnieka dzīvi kā reiz par reklāmas industriju?
Jā, bet jāsaka, ka sarunas par literatūru ir interesantākas nekā sarunas par jogurtu, kādas man bija, strādājot reklāmā.
Ko jūs teiktu par mūsdienu franču kultūras stāvokli? No franču intelektuāļiem dzird kritiskus apgalvojumus par tās padošanos nivelējošajai masu kultūrai, kā arī gaušanos, ka franču virtuve zaudē ātrajām uzkodām.
Frančiem kritizēt savu zemi ir nacionālais sports. Taču, godīgi sakot, franču filmas nav sliktas, tās saņēmušas Oskaru, franču mūzika ir diezgan laba, pievērsiet uzmanību franču house mūzikas komerciālajiem panākumiem. Arī franču rakstnieki - Leklēzio pērn saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Tā ka mēs nevaram teikt, ka tā ir mirusi. Tā vēl nav mirusi (iesmejas). Ir cerība.
Kā jūs vērtējat, ka Nobela prēmija tika Leklēzio?
Viņš nav mans mīļākais rakstnieks, ļoti nopietns. Taču man patīk, ko viņš pateica prēmijas saņemšanas runā: «Mēs, rakstnieki, nekad neesam pārliecināti par to, ko darām, un balva dod zināmu pārliecību un spēku nākamajam darbam.» Tas bija ļoti pazemīgi teikts, un es respektēju viņu par to.
Kuram rakstniekam jūs tagad piešķirtu Nobela prēmiju, kuri būtu jūsu kandidāti?
Varbūt Filips Rots. Man nepatīk viņa pēdējie darbi, bet pārējie ir ļoti svarīgi darbi. Es nesaprotu, kādēļ viņš nekad nav saņēmis Nobela prēmiju. Varbūt Patriks Modiano? (Iesmejas.) Es nezinu. Brets Īstvuds Eliss? Tas būtu jautri.
To viņi nekad nedarītu. Nobela Literatūras komiteja ir nedaudz netaisna pret amerikāņiem, eirocentriska.
Jā, es nesaprotu, kāpēc tā.