Vārdu kāds sensenos laikos bija izrunājis, un kopš tā brīža tas karājās gaisā. Citās karaļvalstīs vārdi zināja, kādi vārdi tie ir, jo viņus visu laiku kāds izrunāja un sadzirdēja. Tie karājās gaisā tikai īsu mirkli, jo tos nemitīgi kāds karaļvalsts iedzīvotājs aiz rokas vai astes, vai kāda striķīša norāva zemē, lai atkal varētu izrunāt. Gaisā nemitīgi virmoja vesels vārdu mākonis, un tas katrreiz bija cits, jo kombinācijas, kādās vārdus norāva zemē un atkal palaida gaisā, bija tikpat dažādas kā paši vārdi.
Bet šis vārds bija viens. Viens vienīgs vārds. Pavisam vientuļš, pat nezināms. Anonīms gan sev, gan citiem. Dažreiz viņam šķita, ka viņš ir Vārdu Dievs vai vārds «Dievs», ja jau viņš visu laiku viens pats lidinājās debesīs. Viņš atminējās reiz dzirdētu stāstu, ka iesākumā bijis Vārds. Un, tā kā viņš zināja tikai to, ka viņš ir vārds, viņš dažreiz pieņēma, ka ir šis Vārds, kas bija iesākumā. Bet, kā jau katrs dievs, arī viņš varētu būt visspēcīgs, tāpēc viņš pārbaudīja savas spējas, vēlēdamies uzzināt, vai viņam tādas vispār piemīt. Viņš mēģināja kaut ko radīt. Iesākumā viņš kaut ko iedomājās, kādu atveidu, kādu priekšmetu, ko viņš, lidinoties debesīs, varēja samanīt uz zemes, un mēģināja to radīt ne no kā tepat augstu gaisā sev blakus. Viņam nekas neizdevās. Tad viņš mēģināja radīt kādu citu vārdu. Arī tas viņam neizdevās. Cik vientuļš bijis, tik vientuļš viņš arī palika. Tad viņš mēģināja iznīcināt. Nekā. Viņu pārņēma bezspēcība, tāda smaga nolemtības sajūta, grūtsirdība, ka viņš mēģināja iznīcināt sevi, bet arī tas viņam neizdevās. Tomēr tajā brīdī viņam pēkšņi šķita, ka viņš patiesi ir Dievs, jo ir neiznīcināms, nemirstīgs.
Bet tikmēr citu karaļvalstu vārdi sāka organizēties pa dzimtēm. Viņi sadevās rokās un izveidoja salikteņus. Vārdus vienoja stipras saites, ko sauca par saikļiem. Viņiem piedzima partikulas. Katru reizi, kad vārdus norāva zemē un atkal palaida gaisā, viņos kaut kas bija mainījies, kaut kas bija salocījies. Šādus īpašos stāvokļus viņi savā starpā sāka dēvēt par locījumiem. Kad viņu salikteņi bija radījuši gana daudz mīļvārdiņu, partikulu un prievārdu, izveidojās veselas ģimenes - teikumi. Visi ģimenes locekļi, saikļos saķērušies, lidinājās gaisā. Lai ģimenes nebūtu tik viegli izjaucamas, viņi tās noslēdza ar punktiem vai izsaukuma zīmēm.
Bet vientuļais vārds vēl joprojām meklēja sevi. Viņš stundām ilgi mēģināja koncentrēties un meditēt, lai atcerētos, kāds vārds viņš bija, bet iznākums vienmēr bija viens un tas pats. Un vārds ieslīga depresijā, viņš ielīda tumšā mākonī un nenāca no tā ārā. Viņš tur sēdēja ļoti ilgi, vairākas naktis, mākonis satumsa un gandrīz izšķīda tumsā, bet vārds tam bija pieķēries, un no rīta mākonis atkal lāsoja balts. Tā vārds dzīvoja mākonī, viņš tam bija patiesi pieķēries, jo tas bija viņa vienīgais biedrs, lai gan tas nebija vārds. Vai bija? Varbūt mākonis arī bija vārds? Vai vārdi var draudzēties ar mākoņiem? Katrā ziņā mākonis neizrādīja nekādas pretenzijas pret to, ka viņā mitinās vārds. Līdz pēkšņi vienā dienā vārds izsprāga no mākoņa kā korķis. Vārds tūdaļ pa debesīm īrās atpakaļ pie mākoņa, bet kāda neredzama siena viņu spieda atpakaļ. Vārds lauzās uz priekšu, bet viss velti. Pēkšņi vārds sadzirdēja šņākoņu, šalkoņu, ūjināšanu, mutuļošanu un čaukstēšanu. Un vārdam kaut kas pieskārās.
Tas bija tik savādi, jo nekad agrāk neviens viņam nebija pieskāries. Bet viņš gribēja, lai kaut kas pieskaras viņam vēlreiz. Un kaut kas patiesi pieskārās viņam vēlreiz. Vē, vē, vē, viss šņāca un gārdza. Es esmu vējš - kaut kas, kas bija vārdam pieskāries, teica. Es esmu vējš! Vārds iepleta acis. Neko tādu viņš agrāk nebija piedzīvojis. Un kas esi tu? - vaicāja vējš. Es... es... - vārds stomījās. Es esmu vārds. Vārds? - vējš dobji un dusmīgi iejautājās. J-j-jā, vārds atbildēja. Bet kāds vārds? Tajā mirklī vārds saskuma, jo viņš nezināja, kāds vārds viņš ir. Viņš pat nezināja, kādi mēdz būt vārdi. Es nezinu, viņš atzinās.
Kā tas var būt, ka tu nezini, kāds vārds tu esi?! - auroja vējš. Vai tad tu nekad nedzirdi, kā tevi sauc citi? Ko nozīmē «sauc»? - jautāja vārds vējam. Sauc?! - izsaucās vējš. Tas ir tāds vārds. Vārds? - jautāja vārds. Viņš neko vairs nesaprata. Tad tas esmu es? Es esmu «sauc»? Nē jau, neapvainojies, stomījās vējš, es to tā nedomāju. Tu nepavisam neizskaties pēc tik vienkārša vārda kā «sauc»! Bet kā izskatās vārds «sauc»? Nu, samulsa vējš, es nezinu, tāds diezgan konkrēts. Ja kaut ko kaut kā sauc, tad tas ir diezgan droši, ka to tā arī sauc. Saproti? Nē, atbildēja vārds. Nu, piemēram, mani sauc vējš. Tagad saproti? Tātad tu arī esi vārds! - vārds mēģināja izrādīt savu sapratni. Nē taču! Es esmu vējš! Bet tu esi vārds. Saproti? Mani sauc vējš Viesulis. Bet tevi? Tad jau sanāk, ka mani sauc Vārds, teica vārds. Tas nevar būt, jo es nekad neesmu redzējis vārdu, ko sauc tik vienkārši «Vārds»! Tu nepavisam neizskaties vienkāršs. No kurienes tu nāc? Ko nozīmē «nāc»? Ek, lai paliek, izsaucās vējš. Kur tu tāds esi radies? Kāpēc esi noklīdis no bara, no valodas? Vārds pietvīka. Es vienmēr esmu bijis te gaisā, jo iesākumā bija Vārds. Visa šī reliģija ir muļķības! - apskaitās vējš. Es te esmu dzīvojis tūkstošiem gadu un varu apzvērēt, ka nekāda Dieva, Allāha, Budas, Krišnas, Šivas te nav! Tu teici, ka vienmēr esi bijis te gaisā viens. Vai tas nozīmē, ka tevi nekad nav izrunājuši? Izrunājuši? - jautāja vārds. Nu, ja tevi kāds būtu izrunājis, tu zinātu, kāds vārds tu esi!… Ā, pagaidi, varbūt tu esi ļoti slikts vārds, tāpēc tevi neviens nekad neizrunā! Vārds domīgi klusēja. Kas tad mani varētu izrunāt? - viņš pēdīgi jautāja. Un vai tas sāp, kad tevi izrunā? Nē, tas nesāp, tas ir tas, ko ar vārdiem dara, - izrunā un sadzird, protams, ja jūs neraksta uz papīra, tādā gadījumā jūs uzrakstītu un izlasītu. Nezinu, kāpēc cilvēki izdomājuši vārdus rakstīt, tāpat taču viss jau ir saprotams. Vārds saausījās. Un kas ir cilvēki? Tu esi ļoti dīvains vārds! Tu nekad neesi redzējis cilvēku? Es nezinu, pastāsti, kāds tas izskatās. Cilvēki ir tādi... nu… parasti, viņi visi izskatās gandrīz vienādi, un viņiem lielākoties nepatīk vējš. Redzi, piemēram, tie tur apakšā ir cilvēki. Jā, tos es vienmēr esmu tur lejā redzējis, atbildēja vārds. Bet kāpēc tad viņi tevi neizrunā? Un kāpēc tu esi viens? Es nezinu, atbildēja vārds. Dīvaini, teica vējš. Es varu nolaisties lejā un uzzināt, kāpēc viņi tevi neizrunā. Tu vari?! - ieelsās vārds. Protams, es taču esmu vējš!
Vējš nolaidās zemē. Sākumā viņš izlīda no stūra un kādam spēcīgi iepūta sejā, tad joņoja pāri jumtiem un sagāza ārā atstātās mantas, šurpu turpu raustīja putnu klaigas un citas skaņas. Jā, iedomājās vējš, skaņa ir visa atslēga. Šajā karaļvalstī bija daudz dažādu skaņu, vienīgi sarunu, vārdu nebija. Šī bija mēmā karaļvalsts. Vējš traucās augšā debesīs pie vārda, lai pavēstītu, ko uzzinājis. Es tagad visu sapratu! Tu nezini, kāds vārds tu esi, jo tevi neviens neizrunā un nedzird, bet tas savukārt ir tāpēc, ka tu dzīvo kurlmēmas karaļvalsts gaisa zonā. Kur... kādā zonā? - jautāja vārds, neko nesapratis no vēja teiktā. Cilvēki, kas tur lejā dzīvo, nevar nedz runāt, nedz dzirdēt, tāpēc tevi neviens neizmanto. Bet viens tu esi tāpēc, man pačukstēja vecie karaļnama mūri, ka tu esi viņu pēdējā cerība kādreiz atkal runāt un dzirdēt, varbūt citās paaudzēs, tāds kā mērķis atgūt balsi un dzirdi, tiekties uz skaņu un artikulāciju, valodas aizmetnis, vienīgais palikušais vārds, tu esi kaut kas mistisks, kvintesence, tāpēc viņi tevi ir paslēpuši augstu gaisā, kamēr nevar izrunāt, lai citi karaļnami tevi nenolaupa. Un tevi sauc… vējš svinīgi uzsāka... Bet te viņu pārtrauca vārds: «Dievs?» Ē, nee, tevi sauc Noslēpums. Vārds atpleta muti izbrīnā, tad, atguvis valodu, teica: tātad es neesmu Dievs? Nē, paldies dievam, jo, ja tu būtu Dievs, tad tevis nebūtu, jo nekāda Dieva te nav, es taču tev teicu! - aizgūtnēm skaidroja vējš. Bet tu esi kaut kas daudz vērtīgāks, tu esi kaut kas slepens, slēpjams, glabājams, sargājams, neatklājams, tu esi dārgums, tu esi… Noslēpums!
Vārds saprata, ka vējš viņu ir vairākkārt izrunājis, bet šīs sajūtas galīgi nelīdzinājās tam, ko vārds bija iedomājies. Bija patīkami tapt izrunātam un sadzirdētam, bet tas bija pavisam citādi nekā būt Dievam, prātoja vārds. Taču skaņa bija daudz pārāka par daudzu gadu klusumu.
Vēlāk vārds domāja, kur paliek skaņa, kad to izrunā, kad tā rodas un noskan. Vai tā izsīkst? Vai aizplūst pār debesi vai pāriet pār zemi, vai aizplūst ar ūdeni uz citām karaļvalstīm, pa ceļam visu laiku skanot, un skan arī tur? Vai skaņa, vienreiz radīta, ir spējīga sevi atjaunot? Vai, spēlējot pēc notīm, muzikanti vienmēr spēlē vienu un to pašu skaņu? Vai skaņa ir vienreizēja vai bezgalīga - vai tā, reiz sākusies, skan vienmēr? Kā vējš, kuram nav ne gala, ne malas? Vai vējš pūš apkārt zemeslodei, ķerdams pats savu asti kā mūžīgais dzinulis?
Dažreiz, kad vārds uzdeva šos jautājumus vējam, vējš piedāvāja aiznest vārdu apkārt pasaulei, lai viņš redz, kā viss iekārtots, lai dzird citas valodas un uzkrāj pieredzi. Un viņi devās ceļā. Lai kurp viņi dotos, vienmēr gaisā karājās vārdi, katrs savā valodā, bet daži vārdi vienmēr atradās nostāk no pārējās masas. Vārds «elle» pat dažreiz bija ierakts zemē, tāpēc to pieminēja visai reti, jo vārdu dabūt no turienes laukā sagādāja grūtības. Arī vārds «sirds» nelidoja gaisā, bet arvien kaut kur pukstēja. Vārdu «uguns» visbiežāk varēja atrast krāsnī. Vārds «papīrs» bija ļoti interesants, jo to varēja atrast gan uz aprakstītām, gan tīrām lapām. Vārds «ola» dzīvoja čaumalā utt. Bet vārdi «sikret», «taina», «secret», «Geheimnis», «arcane», «segreto», «secreto» utt. vienmēr bija grūti atrodami, nekad nevarēja zināt, kur tie var slēpties vai tikt slēpti.
Tā vējš ar Noslēpumu apceļoja pasauli. Viesulis pūta un ūjināja, bet Noslēpums lielākoties bija kluss un karājās vējam astē. Palaikam kādas karaļvalsts iedzīvotāji lēni novilka Noslēpumu zemē no debesīm un lietoja visneiedomājamākajos veidos. Viņu izčukstēja jauni mīļākie, kuru vecāki aizliedza viņiem tikties, viņu klusi izrunāja krāpnieki un bandīti, bagātie, kas ieraka zemē naudas podus, sievas, kas gāja pie raganām pieburt bagātus vīrus, malumednieki, nāras un narcisi, milži, troļļi un elfi, kas vēlējās saglabāt savu pasauli slepenībā no dažnedažādu karaļvalstu iedzīvotājiem. Noslēpums tika ievilkts te meža slēpņos, klusās būdiņās, pār nakts ezeru slīdošās laivās, šauru bruģētu ieliņu slepkavību vietās, guļamistabās, galma intrigu labirintos, mājiņās uz vistas kājas, cietumos un policijas iecirkņos, kur Noslēpumu vilināja ārā ar draudiem un dunkām sānos un sejā, opija smēķētavās, kur Noslēpums reiba un zaudēja galvu un bez apdoma tika palaists atkal brīvībā, masu kapsētās, kur apzaga nelaiķus. Visbriesmīgāk vārdam klājās uz moku sola, kur to vilka ārā ar nokaitētām stangām. Noslēpums tika slēpts gan sirds visdziļākajos un tumšākajos kambaros, gan iesiets kabatlakatu stūros, ieslēgts zelta kulonā un pakārts ķēdītē, zem spilvena, seifā, gaistošā atmiņā, pirkstu galu pieskārienu sajūtās, grēku darbos, mirēju pēdējos vārdos, ģimeņu pavardos, baznīcā un vēl, un vēl.
Noslēpums nevarēja iedomāties, ka, iespējams, tikai viņa dzīve ir tik īpaša. Viņš domāja, ka tā tas ir visiem vārdiem. Viņš pat nezināja, ka izskatās pavisam citādi nekā pārējie vārdi. Viņš nekad nevarēja dzīvot valodas sistēmā tāpat vien, citi vārdi viņu nevarēja redzēt, viņš biedrojās pārsvarā ar vieniem un tiem pašiem vārdiem, piemēram, pastāstīt, pačukstēt, nestāstīt, glabāt, uzticēt u. tml., bet arī šie vārdi viņu ar grūtībām varēja saskatīt, viņi tikai juta savā rokā vēl kādu roku, pie kuras bija pieķērušies, lai nolaistos zemē pie cilvēkiem, bet neko neredzēja. Vārds bija noslēpumā tīts.
Noslēpuma visuzticamākais un vienīgais īstais biedrs bija Viesulis. Viņiem bija līdzīga daba, viņi abi kaut kur slēpās, tad nemanāmi piezagās un pārsteidza, un izraisīja visdažādākās sekas. Parasti tās bija postošas. Viesuļa spēks pats no dabas bija iznīcinošs, savukārt noslēpums, tiklīdz atklāts, tika saistīts ar meliem, nodevību, slepenību, neuzticību un negaidītu pārsteigumu. Uz viņu sirdsapziņas gūlās milzu nasta. Tomēr, kopš Noslēpums bija uzzinājis, kāds vārds viņš ir, un kopš cilvēki viņu dažreiz lietoja, viņš jutās laimīgs, jo zināja, ka ir vajadzīgs. Karaļvalstis karoja, apvienojās, paaudzes un gadalaiki nomainīja cits citu, bet visiem bija nepieciešamība pēc Noslēpuma, jo tas lika cilvēkiem domāt un just, alkt un tiekties, klusēt un atklāties, un kā acuraugu glabāt savu dārgumu, savas dzīves svarīgumu, visa atslēgu, savu noslēpumu.