Latvijas valsts pārvaldē ir nelāga tradīcija: ja, mainoties ministriem, ministrija nonāk citas partijas pārziņā, jaunatnācējs uz pārmetumiem atbild, norādot, ka viņš nav vainīgs pie priekšgājēja kļūdām, neizdarītajiem darbiem utt. Savukārt konkrētajai nozarei no šādām atklāsmēm, protams, vieglāk nekļūst. Minēto modeli šobrīd pilnā krāšņumā redzam Izglītības un zinātnes ministrijā. Ja pieņem, ka neveiksmes būs vienmēr, vai tomēr būtu kādi instrumenti, kas vismaz mazinātu informatīvo putru?
Pirmkārt, būtu lietderīgas vairākkārtējas publiskas diskusijas «aci pret aci» starp jauno un veco ministru, kas ļautu sabiedrībai labāk novērtēt jaunā pārmetumu adekvātumu: priekšgājējs tiešām ir vainīgs vai tomēr viņš uzreiz (nevis žurnālista interpretētā komentārā sižetam vai publikācijai) spēj pierādīt, ka jaunais blefo. Gan jau vismaz sabiedriskajiem medijiem laiks un resursi šādām debatēm atrastos.
Otrkārt, minētajās «veco - jauno» vārdu kaujās pietrūkst konkrētās ministrijas augstākās ierēdniecības viedokļa. Proti, nereti valsts sekretārs, viņa vietnieki gluži labi zina, kā patiesībā ir bijis, kurš no strīdniekiem mānās utt. Protams, var gadīties, ka ierēdņi nemaz nevēlas izteikties, jo paši roku pielikuši problēmas radīšanā, tomēr vairumā gadījumu, šķiet, viņi vienkārši negrib sabojāt attiecības. Ja ne ar kādu konkrētu cilvēku, tad ar viņa partiju. Jo, kas var zināt, kā nākotnē «kārtis izkrīt».
Nedomāju, ka ierēdņu runātīguma veicināšanai nepieciešami kādi papildu juridiski aizsargmehānismi. Iespējams, svarīgāk būtu veidot niansētāku, ieinteresētāku mediju (un caur tiem sabiedrības) attieksmi pret šiem cilvēkiem. Ja ierēdnis sapratīs, ka viņu aicina izteikties ne tikai tādēļ, lai a priori parādītu kā muļķi vai kaitnieku, ja viņam liksies, ka viņa viedoklis tiek ņemts vērā, iespējams, šīs amatpersonas arī atklātāk runās par to, kā konkrētā problēma izveidojusies.
Treškārt, būtu nepieciešama lielāka valdības vadītāja iejaukšanās. Proti, nereti ir sajūta, ka jaunais ministrs nāk ar savām prioritātēm un cenšas priekšteča atstātās «astes» nepamanīt vai īgni to tām atgaiņājas («prasiet X!»). Premjeram vai ministru deleģējušai partijai būtu jāpanāk, ka - lai cik tas būtu nepatīkami - vispirms tiek sakopts (vienalga - pabeigts, izlabots) iepriekšējā vadītāja «lauciņš», un tikai pēc tam var ķerties pie jaunas un skaistas nākotnes celšanas.
Visticamāk, arī minēto nosacījumu gadījumā jaunie un vecie tik un tā paliktu katrs pie savas versijas. Tomēr kaut kā formulizēta «saimniecības» publiska inventarizācija dotu gan stimulu nozares konkrētās problēmas risināšanai (murskuļa atšķetināšana), gan bremzētu politiķu pārsēšanos no viena ministra krēsla otrā, lai cik pretrunīgs ir bijis viņu veikums (jo vainīgs arvien taču «iepriekšējais»...).