Pielipa kā dadzītis
Uldi zinu jau no viņa pusaudža vecuma. 80. gadu sākumā Purvciemā kopā pastaigājāmies ar suņiem. Uldim bija Čiekurkalna tirgū pirkts pūdelis Džerijs. Protams, man nebija ne jausmas, ka tīnis reiz kļūs par pazīstamu žurnālistu, mūziķi, ka viņš būs mans kolēģis laikrakstā Diena. Gāja gadi, Uldim sākās žurnālista un mūziķa dzīve. Draugi zināja, ka viņam patīk dzīvnieki, un ieteica paņemt suni. Uldis saka: «Gribēju, bet nevarēju saņemties aiziet uz patversmi.»
Sunītis pats Uldi atradis Andrejsalā. «Tur pasēdēju ar draugiem, tad visi devāmies uz Vecrīgu. Sunītis visu laiku ļēpatoja man blakus.» Kompānija vakaru pavadīja bijušajā kafejnīcā Ļeņingrada pie āra galdiņiem. Atradenītis kā pielīmēts sēdējis Uldim pie kājām, bet tad pazudis. «Nodomāju, redz, biju jau nolēmis sunīti ņemt, bet viņš aizgāja. Meklēju tuvākajā apkārtnē, bet neatradu. Atgriezos pie draugiem kafejnīcā, un pēc brīža sunītis atkal bija klāt. Vēlāk ar velosipēdu lēnām braucu mājās, un viņš visu laiku rikšoja man blakus.»
Kā pretodu līdzeklis
Versijas par jaunā drauga vārdu bija dažādas: «Manos padsmitnieka gados labais tonis bija suņiem dot angļu vārdu, latviešu vārds likās nestilīgi, tāpēc mans pūdelis bija Džerijs. Draugi teica - acis pieklīdenītim apaļas kā pogas, varētu būt Podziņš. Šovasar bija daudz odu, mājās bija preparāts pret asinssūcējiem Odiņš, un vienā brīdī nodomāju - foršs vārds, vai ne?»
Uldim šķita, ka sunītis ir jau gados, jo apmatojumā vīdēja pa baltai šķipsnai. Jauniegūtais draugs tika aizvests pie veterinārārsta, kurš atzina, ka sunītis ir vesels, aptuveni trīs gadus vecs, ka tālos senčos viņam bijis vai nu kāds pūdelis vai gaišas krāsas terjers.
Drīz izkārtojās abu jaunais dienas režīms. Uldis sunīti ņēmis līdzi uz fonofestu, uz starptautisko mūzikas festivālu Laba daba Līgatnes pagastā. Nereti Odiņš pavada Uldi uz pasākumiem, kuros mūzikas apskatnieks darbojas kā dīdžejs. Kad mūzikas apskatnieks uz vairākām dienām dodas uz mūzikas festivāliem ārzemēs, Odiņu pieskata Ulda draugs.
Patīkamas divkāršas rūpes
Zinu, ka brīvajās dienās Uldis var nogulēt pat līdz pēcpusdienai. Vai jaunie pienākumi nav apgrūtinoši? Odiņa saimnieks smej: «Viss ir pārdomāts. Kad nāku mājās agri no rīta, uzreiz izeju ar sunīti ārā, izstaigājamies, un tad guļu tik ilgi, kamēr mani nemodina slapjš deguns.» Odiņš nav nekur jāved, jo, par laimi, tieši aiz mājas sākas liels un skaists parks.
Jaunajos pienākumos ietilpst arī ēdināšana: «Pamatēdiens ir sausā barība, bet bieži Centrāltirgū nopērku vistu kakliņus, izvāru, tie viņam ļoti iet pie sirds. Izvāru griķus vai citus putraimus, samaisu ar maltu liellopu gaļu - tas ir Odiņa iecienītākais ēdiens.»
Uldis atklāj, ka, gatavojot sunim, tagad arī pats sev sācis vārīt un cept. Abiem kopā klājas jautri. Odiņš, piemēram, labprāt sēž uz pakaļkājām gluži kā surikāts: «To viņš dara, kad grib iepatikties vai kad man šķīvī ir kaut kas, viņaprāt, ļoti garšīgs, piemēram, cepts puķkāposta vai kabača gabaliņš vai sviesta pupiņas.» Cienastu suņuks ēd tikai no rokas, bļodā ieliktam neskatās virsū. Odiņš gan uzskata, ka saimnieks dažkārt ēd īstus draņķus, piemēram, tomātus un gurķus, kas suņaprāt, galīgi nav pārtikas produkti.
Odiņš vēl nenojauš par Ulda nākotnes plāniem. Uldis vēlas iegādāties speciālu grozu un piestiprināt to pie riteņa. Tad Odiņu varēs vizināt. Tikai piemērots grozs vēl nav atrasts. «Reiz redzēju Regīnai Razumai pie riteņa tādu lielu grozu, tagad gribu pinējiem speciāli pasūtīt.»