Gunārs un Gagārins
Gunārs Dembovskis šajā namā dzīvo jau gadus trīsdesmit. Runā, ka agrāk - sešdesmitajos - viņš esot taisījis īstu karjeru. Šķiet, valsts arhīvā vai kinostudijas arhīvā, īsti neatminos. Bijis spējīgs arhivārs, aizrāvies ar ideju par arhivēšanas modernizāciju, vēlējies to pat patentēt, bet nav izdevies, jo Dembovska pieeju nav sapratuši. Tolaik noticis arī kāds pārpratums ar meiteni, vārdā Zina. Aizvainojums Gunārā pāraudzis tādā kā viszinīgi rūgtā smīnā. «Tas bija stūrakmens. Pamatīgs piedāvājums. Platleņķa redzējums,» viņš mēdz atminēties savu izgudrojumu. Vispār pēdējā laikā viņš aizvien vairāk iekaist un piebārsta savu runu ar salīdzinājumiem par «kuģa virzuli, kurš vajadzīgs patiesām pārvērtībām» un «svārstu, kurš attēlo nejaušību itin visā». Iekļuvis šādos tīklos, Gunārs mēdz attālināties no sarunas priekšmeta, kļūst aizvien sentimentālāks un pie viesību vai bēru galda noslēdz šīs sarunas gluži viens. Mihails un Anna parasti ir viņa pēdējie klausītāji, pavērtām mutēm tie cenšas sekot Gunāra vārdiem. Kad vecais atkal sāk šņukstēt, to atstāj arī abi bērni.
Tas notika todien, kad Gunārs centās lasīt vienu no zilajām grāmatām. Smēķa pelnu druskas mirdzinās lejup gaismas kūlī, kas krīt no netīrās rūts un iekrāso gaišāku laukumu manos senajos sānos. Smilšu asmenīši zem Gunāra ļodzīgajām kājām slīpē mani un berž - Gagārina acis seko saimnieka čībai, kas šļūkā turp atpakaļ. Vārdi un teikumi lēnīgi griežas ap viņa plānajiem matiem, tikai reti burti tajos aizķeras un iešļūc Gunāra pakausī. Viņš nesaprot, jo teksts ir sarežģīts un domas klīst cituviet. Gunārs pāršķir nākamo lappusi, tad vēl vienu - ķersies pie jaunas nodaļas. Bet tajā, jau pašā sākumā, milzums atsauču - uz sarkanās grāmatas beigām, uz dzeltenās autora izteikumiem, uz zaļās grāmatas otro sējumu. Viņš šķir vēl, teikumi kļūst aizvien saliktāki un paplašinātāki, komati mijas ar domuzīmēm, un beigas nav savietojamas ar teikumu sākumu. Atstājis grāmatu atvērtu, Gunārs pieiet pie loga, pasilda ceļgalus pie krietni nolupuša radiatora, kurš savulaik bijis dzeltens. Arī ārā nekā nav - tukša iela, pat baloži nekustīgi tup uz palodzes. Daži sarkani un balti moskviči veca sniega un dubļu rakumos snauž ēnainas ielas līkumā. Es viņam čukstu, ka jāatgriežas pie teksta, jāpacenšas. Gunārs paklausa, viņš murmina - nē, man tomēr ir jāmēģina un no tās pašas vietas, kur domas sāka peldēt prom. Jāiedziļinās, lai saprastu. Ar zaļu ķemmīti viņš sarindo sirmos matus, kas garos diegos stiepjas pāri dzeltenīgajam galvvidum. Varbūt ķemme vai ceļu sildīšana, vai mana čukstēšana atver Gunāra galvā dažus sīkus caurumiņus, un burti slīd tajos rātnās rindās, pareizos teikumos. Pa sirmajiem matiem augšup ceļoties, daži krīt atpakaļ, citi iespraucas to vietā, un teikumi slīd augšup jau drusku citā izskatā. Suns, zvans, tvaika šņāciens, bremžu kauciens, dzērves kliedziens iztrūcina Gunāru. Teikumi vēl griežas ap viņa galvu, bet caurumiņi ir ciet - burti netiek iekšā, tie krīt atpakaļ. Galvā iekļuvušie pusteikumi neatrod vietu, kādu sekundes kriksīti tie virpuļo pa Gunāra galvu un tad caur plānajām skropstām sprūk laukā. Gunārs izmirkšķina burtus - kas tā bija par skaņu, kas noticis? - viņš mirklī nevar saprast. «Atkal nekā, pusi izbēra atpakaļ,» noelšas zilā grāmata un kārto burtus vietās. Mierinu viņus abus un kušinu. «Nekas, tikai caurules, kaimiņi otrajā stāvā,» čukstu.
(Turpinājums 17. maija numurā)