Troksnis nav Gunāru pārāk aizkavējis, daži pusteikumi vēl plivinās ap viņa galvu, un, tiklīdz mazie caurumiņi ir vaļā, tie labi zina, kas darāms.
Pie horizonta redzams burukuģis. Spilgti dzeltenā cepurē uz komandtiltiņa grozās kapteinis, labi saskatāms arī viņa palīgs, bet pārējie apkalpes locekļi tādi kā izbalējuši, daži pat tik trausli, ka izzūd, tiklīdz mūsu skatiens tiem pieskaras.
Gunāra galvā rosās arī kalējs - nāk labi redzama viņa bārda un stiprās rokas, un milzīgais zobens zem smaga āmura. Seju gan nevaram saskatīt - ieņēmusi noteiktu apveidu, tā jau sāk mainīties, arī kalēja stāvs te aug liels, te saraujas. Tur ir vēl šādi un tādi, nomaina cits citu, neviens nav uz palikšanu.
Vienīgi kāda vecene un viņas mazmeita iekārtojas uz ilgāku laiku. Veča ir līka, izskatās ļaunīga, seja pelēka, uz muguras uzraksts «33». Tomēr ne, cipari pazūd, tas bijis vien lappuses numurs. Mazmeitai klēpī ielec sunītis - redzams, ka tas skrien riedams, bet reju skaņa vēl nav dzirdama.
Vecenes seja pēkšņi kļūst zaļa, viņa dusmojas, rāda ar pirkstu uz suni, sak, tas esot jāslīcina. Nav nekādas jēgas suni turēt. Mazmeita raud, vecā tver pēc kustoņa, Gunārs metas palīgā. Viņš grūž raganu dzeltenā sienā, brūk ķieģeļi, un tā tenterē lejup pa stāvām kāpnēm - tumšā pagrabā. Kucēns ir glābts, tas līksmi un skaļi ierejas, un suņa rejas ir Gunāram labi pazīstamas.
Kuģis un kalējs ar lielo zobenu ir izgaisuši, pustumsā Gunārs palicis viens pats kopā ar mazo meiteni, viņas suni un veceni pagrabā. Viņi dzird, kā vecā elš, stumda gruvešus, kārpās augšup pa stāvajām kāpnēm, putekļi iesitas nāsīs. - Čih, apčih, ih. - Samiegtām acīm Gunārs grābj pēc nēzdoga. Pa kādam vārdam paliek lakata sarkanajās rūtīs, un vēl kāds kopā ar asarām tek lejup pa Gunāra vaigiem.
Bet melnie caurumiņi pakausī nav vis aizvilkušies ciet - daži garākie un stiprākie teikumi saķērušies ķēdēs un gluži vai velk Gunāra galvu atpakaļ pie zilās grāmatas. Sabrukusī siena padarījusi apkārtni gaišāku. Putekļi griežas ap pagraba muti, veča tieši tobrīd lien laukā, spļaudās un klepo, purinās un purpinās ārā no gružiem. Gunārs samiedz plakstus, šķiet, kāds ar spoguli met spožu gaismu taisni acīs, tepat aiz stūra ducina negaiss.
«Ē, peksi, reksi, šarik, bambarik,» sauc mazā savu šuneli un diebj uz Gunāra pusi. Nu jau tie skrien trijatā, lēkšiem vien, pāri spožām peļķēm, gar vilku gravām un zemenēm mežmalā, gar bieziem krūmiem un pelēku guļbūvju vrakiem.
«Ehē, jūs tur - vērmelēs,» ragana sauc no augšas bērza galotnē. Uz mirkli ir tik kluss - tikai viņi un mazais suns, un vējš šūpo bērzus, un gaisā vēl jūtama večas balss. Gunārs samiedz acis, cik spēka, tā ka dzelteni un zili riņķi ņirb, rūgta pīlādžu smarža - laimīgs.
Viņš attopas no bezgalīgi garas runāšanas. Savādi, gadus divdesmit viņš nav tā runājies, varbūt pat ilgāk. Meitene sēž blakus un uzmanīgi klausās, šķiet, arī suns un līkā veča ir iegrimuši teikumos.
Viņš stāsta un stāsta ikvienu atmiņu, ko vien spēj aizskart, katru domu, nolūku. Gunārs runā un brīnās par savām stāstnieka spējām, jo pat apkārtni, skaņas, smaržas viņš spēj mainīt, ja vēlas.
(Turpinājums 24. maija numurā)