Neliela atkāpe par slimnieku uzņemšanu. Padomju medicīnas sistēmā sakņojies viedoklis, ka slimnīcā ir uzņemšanas nodaļa, kurā slimniekus apskata, pieraksta viņu datus slimības vēstures priekšlapā un sanitāra pavadībā nosūta uz vienu vai otru slimnīcas nodaļu. Tur tad nu ārsts slimnieku skata tajā pašā dienā, nākamajā rītā vai nākamajā pirmdienā, nozīmē analīzes, rentgena izmeklēšanu, konsultantus. Pēc tam nozīmē ārstēšanu - ar zālēm, ar svecēm vai ar nazi, un pēc kāda laika slimnieks izārstēts dodas mājup.
Modernajā medicīnā mūsdienās slimniekus lielākoties uzņem neatliekamās palīdzības nodaļās, kur slimnieks uzturas vairākas stundas, kur tiek ātri izmeklēts, kur saņem pirmo palīdzību, kur nereti tiek veikta ļoti intensīva ārstēšana. Labākais piemērs ir Rīgas Austrumu klīniskā slimnīca, kur neatliekamās palīdzības nodaļā jau tiek iegūts lielākais informācijas apjoms par slimnieka diagnozi, kā arī noteikts ārstniecības virziens, un tikai tad slimnieks dodas vai nu uz specializētu nodaļu, vai mājup.
Šāda sistēma vēl vairāk attīstīta Japānā un Taivānā, kur neatliekamās palīdzības nodaļa klīniskajā slimnīcā ir daudzkārt lielāka nekā visas pārējās slimnīcas nodaļas kopā, kur slimnieki uzturas līdz trim dienām, kad tiek nozīmēti tālākai ārstēšanai specializētās nodaļās, pārvesti uz mazākām slimnīcām vai izrakstīti mājās. Mazākas ķirurģiskas manipulācijas tiek veiktas operāciju blokā, kas atrodas neatliekamās palīdzības nodaļā. Jāpiebilst, ka intensīvās terapijas (pie mums pieņemts saukt par reanimācijas) palātas Japānā un Taivānā arī ir dislocētas šajā pašā neatliekamās palīdzības nodaļā.
Tiklīdz slimnīca kļūst par neatliekamās palīdzības slimnīcu, tai mūsdienās ir nepieciešama reāla, plaša neatliekamās palīdzības nodaļa ar laboratoriju, vizuālo diagnostiku, endoskopiju, klīnisko diagnostiku, kas ļauj izvērtēt slimnieka stāvokli un izlemt tālāko taktiku. Nu nav nepieciešams katru reizi stacionēt mums iepriekš plaši aprakstīto slimnieku V. (vakarā izrakstīts no Stradiņa slimnīcas, vēlāk tika atrasts miris slimnīcas pažobelē), kuru skaidru pēdējos gadus man nebija lemts redzēt.
Stradiņa slimnīcā ir šaura Uzņemšanas nodaļa, nevis plaša funkcionāla neatliekamās palīdzības nodaļa kā Austrumu slimnīcā. Šobrīd slimnieki, kas nonāk P. Stradiņa KUS Uzņemšanas nodaļā, tiek ātri nosūtīti uz nodaļām, kur atrodas ilgāku laiku, kamēr tiek pārvesti uz profila nodaļu un no turienes izrakstīti. Slimnīcas ārsti pavada daudz laika, konsultējot sava profila slimniekus citu nodaļu gaiteņos. Loģistikas haosa dēļ neadekvāti daudz līdzekļu tiek tērēts dažādiem izmeklējumiem, bieži atkārtotiem vai pilnīgi nepamatotiem. Šādā veidā katrs slimnīcas pacients rada slimnīcai finansiālus zaudējumus un ir pilnīgi vienalga, kādu summu papildus izdalīs valdība - pēc brīža slimnīca atkal stigs parādos.
Slimnīca visu laiku aizrijas ar akūtiem slimniekiem, kuru uzņemšanu fiziski nevar veikt Uzņemšanas nodaļa. Stāsti par to, ka situāciju atrisinās jaunpieņemts sociālais darbinieks un ambulatoriskais ārsts, šaurajā Uzņemšanas nodaļā ir līdzvērtīgi Ļeņina sapņiem par komunismu.
Pati būtiskākā problēma ir pilnīga sistēmas nesakārtotība Rīgas pilsētā. Visos lauku rajonos izcili strādā sociālās gultas, kas uzņem pacientus īslaicīgai stacionārai aprūpei, lai precizētu diagnozi, nostabilizētu vai koriģētu ārstēšanu, Stradiņa slimnīcas rīcībā ir tikai divdesmit sociālo gultu Baseina slimnīcā. Jebkura hroniska, sociāla pacienta aprūpe P. Stradiņa KUS vienmēr būs ievērojami dārgāka nekā lauku slimnīcā.
Atkārtošos - esmu par līdzekļu izdalīšanu Stradiņa slimnīcai. Tomēr vienlaikus valdībai ir jāuzdod Veselības ministrijai atrisināt vairākus būtiskus jautājumus. Pirmkārt, daļa no akūtajiem pacientiem jānovirza uz Austrumu KUS, taču - kopā ar finansēm vairāku miljonu apmērā. Nevar vienkārši palielināt plūsmu, bet līdzekļus līdzi nedot.
Ja P. Stradiņa KUS Uzņemšanas nodaļā slimnieku skaitu samazinātu no 160 uz 80, ja slimniekus kādu laiku izvietotu atbilstoša profila nodaļās, ja sakārtotu sistēmu, lai nepārtraukti neatkārtotu laboratorisko diagnostiku un radioloģiskos izmeklējumus, slimnīca sāktu elpot, un tās intelektuālajam potenciālam pietiktu spēka domāt par attīstību, par racionālu naudas izlietošanu, par slimošanas laika saīsināšanu utt. Iespējams, tad slimnīcas valdes priekšsēdētājas attīstības plāni nebūtu kodējami divos vārdos - «dodiet naudu».
Būtu mērķtiecīgi ātri atrisināt iespēju paplašināt Rīgas 1. slimnīcu kā sociālo slimnīcu ar pilnvērtīgu uzņemšanu kā neatliekamās palīdzības nodaļu. Tad varētu novirzīt lielu daļu sociālo pacientu tieši uz Rīgas 1. slimīcu.
Kā redzat - neesmu vēl neko teicis par Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa celtniecību. Bet visiem iesaku apdomāt:
- ja mūsu valsts ir uzcēlusi jaunu Iekšlietu ministriju, bet Jāņa Frīdriha Baumaņa celtajās Raiņa bulvāra ēkās svilpo vējš;
- ja mūsu valsts gatavojas uzcelt Ieņēmumu dienesta ēku uz Vekselbergam piederoša zemes gabala Mežaparkā;
- ja mūsu valsts tiešām gatavojas iegādāties trīsdesmit četrus elektrovilcienus un septiņus dīzeļvilcienus par kopējo summu ap 600 miljoniem eiro (no katra nodokļu maksātāja pa 460 latiem),
tad varbūt tomēr mēs varam arī atļauties būvēt slimnīcu. Būtu nepieciešams pārdomāt, cik lielu, cik dārgu korpusu Latvijai vajag. Jo citādi arvien plašāk izskan viedoklis, ka patiesie Veselības ministrijas mērķi ir kāda stratēģiskā investora piesaiste Stradiņa KUS, kas patiesībā nozīmē slimnīcas privatizāciju. Un Latvijā jau ir redzēti šādi investori - mūsu pašu farmācijas vertikālā integritāte.
*Latvijas Ārstu biedrības priekšsēdētājs