Atceros, ka 2006. gada 6. jūlijā notika Krievijas prezidenta Putina t.s. interneta preses konference. Paralēli preses sekretāru atlasītajiem internetā notika balsojums par valsts vadītājam uzdotiem jautājumiem. Lūk, uzvarētāji: 1. Kādas ir Jūsu domas par «Medved» (populārs vizuāls un verbāls tēls internetā)? - 28 424 balsis; 2. Vai taisnība, ka Krievija gatavojas savu robežu aizsardzībā izmantot milzīgus, cilvēkveidīgus robotus? - 26 602 balsis.
Kad pilsonis saprot, ka godīgu un jēgpilnu atbildi no valsts vadītājiem saņemt ir bezcerīgi, t.s. dialogs ar varu kļūst par farsu, kurā apspriešanai tiek piedāvātas triviālas, absurdas tēmas. Pārfrāzējot padomju laika izteicienu - vara izliekas, ka interesējas par iedzīvotājiem, iedzīvotāji izliekas, ka viņus interesē «valstiskie jautājumi».
Diemžēl tā notiek ne tikai Krievijā, par kuras specifisko iekšpolitiku dažkārt ironizējam vai šausmināmies. Arī Latvijā sabiedrība politiku - jo īpaši priekšvēlēšanu debates - sāk uztvert galvenokārt kā šovu, kura mērķis, pašsaprotami, ir izklaidēt.
Priekšvēlēšanu debates LTV 13. maijā. Kandidātiem, kā saka, ne muskulis sejā nenotrīc, kad jāsacenšas dažādu labumu vairāksolīšanā - pretendenti saminstinās vien tad, kad jāatbild uz Rīgas attīstībai megasvarīgo jautājumu: atļaut vai neatļaut seksuālo minoritāšu gājienu pilsētas centrā. Un arī publika, līdz tam garlaikoti ļāvusi stāstīt tai niekus par pilsētas budžeta iespējām, brīdī, kad runa ir par praidu, sarosās: aplaudē, nosodoši rūc, interesanti taču!
Kandidāti ir lakoniski un noslēpumaini, kad runa ir par konkrētiem skaitļiem, faktiem, toties apbrīnojami atraisās, kad jāizklāsta savs skatījums par to, kādi svētki vēl Rīgā nepieciešami. Zvejnieku, dziedāšanas, latviešu valodas - nu, izklaidējiet mūs, izdomājiet vēl kaut ko!
Drukātie mediji mums piedāvā plašas iespējas iepazīties ar kandidātu sportiskuma līmeni - arī te vēlams kas oriģināls, kas pārsātinātajiem šova baudītājiem - vēlētājiem - labāk paliktu atmiņā. Rodas vēlme aicināt neapstāties pie sasniegtā: vajadzētu šovus, kur kandidāti sacenšas dažādu triku rādīšanā.
Trakākais, ka šo rituālo izdarību dalībniekiem pat grūti ko pārmest. Sabiedrības vairākums ir tik skeptisks attiecībā uz politiķiem, ka vai nu šo valsts dzīves daļu ignorē, vai sagaida no tās šovu, savukārt politiķi, nojaušot šādu attieksmi, atbilstoši «piespēlē». Droši vien arī šāds formāts ir nepieciešams - kaut vai kā neliela atriebība politiķiem. Tā teikt, lai pamokās, ja tik dikti grib tikt pie varas.
Tomēr ļoti noderētu arī diskusijas (elektroniskajos un drukātajos medijos), kurās politiķi (iespējams, mazākā skaitā) jautājumus pārspriestu ar konkrētas jomas ekspertiem - pilsētplānotājiem, arhitektiem, ekologiem, finanšu jomas speciālistiem utt.
Protams, tas nebūtu tīkami politiķiem, jo nozaru eksperti par nepārdomātiem solījumiem var «atsēdināt» vēl krāšņāk nekā žurnālisti. No otras puses, eksperti objektīvi ir vairāk ieinteresēti jēdzīgā sarunā, viņiem nav jājūtas cirka direktoriem. Šo pašvaldību vēlēšanu gadījumā tas, šķiet, nav īstenojams, tomēr jau drīz - pēc gada - būtu gan.