Mūsu valdošajai koalīcijai šonedēļ atkal sanāca stāsts par nesatikšanos. Satiksmes ministrs izrādījās ne satiksmes ministrs. Kas diemžēl bija tik paredzami. Vai šī valdība patiešām tā lēni un neapturami sāk iet savu skuju taku? Un vai šis ir brīdis, kad varam to atļauties?
Protams, neviens jau arī neparedzēja, ka satiksmes ministra jautājums būs tāds vienkāršs un visiem komfortabls. Pēc tā mūsu ekonomikas rieciena daļas, ko šī ministrija apkalpo, tā neapstrīdami ir viena no stratēģiski nozīmīgākajām ministrijām mūsu valstī. Un ne tikai - šī ir ļoti politiski jūtīga ministrija, jo pārrauga arī tranzīta nozari. Un, kā zināms, dažādu ekonomisko grupējumu kari tranzīta biznesā pat ļoti tā vai citādi ir ilgu gadu garumā ietekmējuši Latvijas politiku, arī partiju dzīvi. Runā, ka tieši pēdējā laikā lietas ir mainījušās un aizejošajam satiksmes ministram Aivim Ronim ir vairāk vai mazāk izdevies lietas sakārtot tā, ka tagad tranzīta biznesa galda galā sēž valsts un valsts intereses, un, kas vēl pārsteidzošāk, - tas pat tiekot respektēts arī no citu ieinteresēto spēlētāju puses. Bet nu Ronis aiziet, un varbūt kādam ir radies liels kārdinājums lietas pagriezt atpakaļ. Likmes ir ļoti nopietnas.
Tāpēc vēl jo vairāk pārsteidzoši, ka lēmums par šīs ministrijas vadību tika tik ilgi muļļāts un acīmredzot netika pietiekami saskaņots koalīcijas partneru vidū, ka tas tā vienkārši izgāzās pēdējā vakarā pirms paredzamā balsojuma Saeimā. Un vēl jo smieklīgāk, ka, kā ļaunas mēles melš, vēl naktī no trešdienas uz ceturtdienu tika mēģināts ar visai apšaubāmiem līdzekļiem tomēr pieskrāpēt kādas balsis klāt Anrija Matīsa apstiprināšanai satiksmes ministra amatā. Nabaga Matīss, es tiešām neapskaustu viņu, ja tādā pazemojošā saskrāpēšanas veidā viņš tiktu iecelts amatā. Ar tādu šaubīgu mandātu. Te nu gandrīz jāuzteic Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, kurš kategoriski atteicās virzīt ministra apstiprināšanu, ja tam nav visas koalīcijas atbalsta, kur nu vēl paļaujoties uz opozīcijas balsīm. Jo ministra apstiprināšanas jautājums nav tāds kurš katrs jautājums, tas būtībā ir tāds mini uzticības balsojums valdībai. Tāpēc labi, ka Dombrovskis norāva stopkrānu.
Taču visu problēmu pēc būtības tas nerisina. Nesavāc koalīciju kopā. Nav jau tikai amatu jautājumi, kur kopdarbība nevedās. Piemēram, tā klusāk šonedēļ daudziem garām pagāja ziņa par to, ka Saeimā tiek gatavots likumprojekts par Latvijas gāzes tirgus liberalizācijas atlikšanu. Aiz slēgtām atbildīgās komisijas durvīm. Un, kā izskatās, arī šajā jautājumā koalīcijā nav vienprātības. Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts brīnās, ko lēmuši viņa koalīcijas partneri no Vienotības komisijā. Bet šis nebūt nav nekāds otršķirīgs jautājums. Tas ir ļoti nopietns Latvijas stratēģiskās attīstības jautājums. Un ir komiski, ka Latvijas eiroparlamentārieši Briselē cīnās par to, lai Eiropas Savienībai būtu vienota politika attiecībā pret Krievijas monopolistu Gazprom, bet mēs paši savās mājās par to nevaram vienoties pat valdošās koalīcijas ietvaros.
Un vēl jau jaunas frontes var atklāties arī amatu lietās. Runā, ka Roberts Ķīlis maijā varētu pamest valdības kuģi. Vasarā varbūt vēl kāds. Un tad sāksies visa muļļāšanās no jauna? Un kurš normāls cilvēks būs gatavs pretendēt? Lai pēc kārtīgas publiskas izvārtīšanas iepriekšējā naktī pirms apstiprināšanas zīlētu - būs viņam balsis vai nebūs…
Manuprāt, koalīcijas nesaskaņu vezums nupat sāk pārpildīties, un drīzumā vadzis var arī lūzt un iestāties patiešām valdības krīze. Vai vismaz tāda kā pusparalīze. Un es nezinu, vai tas būs labs signāls Eiropas Savienības institūcijām, kad tām būs jālemj par Latvijas uzņemšanu eirozonā. Bet šajā eirogrozā mēs tik daudz olu esam salikuši. Un vēl - tas jau jauki, ka premjers Briselē var pārliecināt eiroparlamentāriešus un eiroierēdņus atbalstīt Latvijas uzņemšanu eiro, bet kaut kā būtu jāiemācās arī pārliecināt sevis vadītās valdības partnerus par paša izvēlētu ministra kandidātu. Ja nu reiz esi premjers.
Iedomājos, kāds lasītājs varētu arī sabozties - nu cik tas Panteļējevs var rakstīt par nesaskaņām koalīcijā. Ticiet man, arī man pašam tas ir apnicis līdz nāvei. Gan par to rakstīt, gan to vērot. Un ne man vienam.
Es uzskatu, ka ar kaut kādiem ielāpiem vien un ar mūžīgo, zobu sāpēm līdzīgo pierunāšanas taktiku te tomēr vairs nevarēs turpmāk izlīdzēties. Tie rati ir fundamentāli jāremontē. Nu neripo tie vairs īsti uz priekšu. Un jāķeras pie pašiem pamatiem - acīmredzot jāpārskata valdošo partiju koalīcijas līgums, ja vispār šo koalīciju grib vēl saglabāt. Un Nacionālajai apvienībai beidzot būtu jābeidz tēlot pa pakšiem tādus apvainotos, bet skaidri un publiski jānoformulē savas prasības un intereses šajā koalīcijā, lai nebūtu arī uz priekšu jāturpina spēlēt pēdējās nakts provokatoru lomu. Bet premjeram - jāņem vara savās rokās.
Ir risks, ka par jauniem noteikumiem var nevienoties? Bet taktika - risināsim lietas, tās pēc būtības nerisinot, - nav bezizmēra. Tāpat kā - atliksim paģiras uz rītdienu. Šņabis var izbeigties.