Lai gan topošie noteikumi solās novērst virkni juridisku nepilnību, ieskaitot tiesību normu dublēšanos, kā arī samazināt nozares administratīvo slogu, kas ir visnotaļ apsveicami, galvenais nesaprašanās iemesls starp valdību un sociālajiem partneriem, kas zināmā mērā pārstāv arī mūsu, sabiedriskā transporta pasažieru, intereses, tomēr nav novērsts. Runa ir par tādu smalku un, no malas skatoties, labu ieceri kā Vienotā biļešu tirdzniecības sistēma (VBTS), ko MK pārvadātājiem liek ieviest. Pareizāk sakot, tai bija jau jābūt gatavai un funkcionējošai, bet reģionālās reformas kavēšanās dēļ vilcinājās arī jaunās sistēmas ieviešana, kuras pārraudzību paredzēts uzticēt reformas ietvaros tapušajiem plānošanas reģioniem.
VBTS būtība ir apvienot visus sabiedriskā transporta līdzekļus informācijas tīklā, kur, savietojot katrā transportlīdzeklī ierīkoto globālo pozicionēšanas sistēmu ar kases aparātu, tad to visu - ar informācijas analizētājiem, varētu ļoti precīzi zināt attiecīgo reisu un maršrutu noslogojumu, ienākumus u. tml., kas palīdzētu operatīvi vērtēt un optimizēt sabiedriskā transporta sistēmu valsts mērogā. Teorētiski vajadzētu būt iespējamam pat tādam knifam, ka vasarnieks, sēžot paviljoniņā pie Gūtmaņa alas Siguldā un dzerot ledustēju, paskatās internetā, cik noslogoti, spriežot pēc nopirkto biļešu daudzuma, ir tuvākie reisi uz Rīgu, izvēlas sev pieņemamāko, turpat nopērk arī biļeti un turpina baudīt dzīvi, neuztraucoties, vai tiks kārotajā Cēsis-Rīga autobusā iekšā un tas piebāzts nepabrauks pieturai garām. Diemžēl tas pagaidām ir tikai teorētiski. Sociālie partneri gan raida valdībai trauksmes signālus, ka smalkā tehnika plānotās fantastiskās funkcijas nepilda, gan arī nav pārliecināti par šā pasākuma ekonomisko jēgu. Ir aizdomas, ka ar VBTS tiks sagādāts garantēts darbs dažiem izredzētajiem, noiets šaubīgai tehnoloģijai, izdevumi un galvassāpes pārvadātājiem un gan jau arī dārgāka maksa par braucienu pasažieriem.