Soču olimpiskais vicečempions sākotnēji tika izvirzīts Latvijas Gada balvai sportā nominācijā Par cīņas gribu, taču Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) un Igo Japiņa Sporta aģentūras galīgajā pretendentu sarakstā Jānis netika iekļauts. Tomēr viņa stāsts ir gana iedvesmojošs, lai Dienas Sporta ziņu nodaļa deleģētu mani rakstīt par viņu.
Vienkārši pienāca laiks
Ar Jāni jeb Džoni, kā viņu dēvē bobsleja saimē daudzo vārdabrāļu dēļ, iepazinos pirms astoņiem gadiem. Tobrīd viņš bija 20 gadu vecs puisis, kurš studēja Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, jo «kaut kur taču bija jāstudē», un nezināja, ko grib darīt dzīvē. Paralēli studijām Jānis ik pa laikam piepelnījās būvniecībā. Arī to darīja ne gluži labprāt. Ir bijis arī tā, ka, sarunājis haltūriņu, aizbraucis agrā rītā uz objektu, noklausījies norādījumus un... aizlaidies.
Pāris gadu pirms Vankūveras olimpiskajām spēlēm Jānis nolēma izmēģināt spēkus bobslejā, pieteicās atlasei, izturēja konkursu un sāka aktīvi trenēties. Kā pats toreiz skaidroja savu izvēli - bija pienācis vecums, kad jāsāk kaut ko darīt.
Godīgi sakot, es pats personīgi īsti neticēju Jāņa perspektīvām bobslejā. Jā, viņš jau tobrīd bija diezgan atlētisks uz vidējā vienaudžu fona (ar to, kāds viņš ir tagad, gan nevar salīdzināt), taču nebija no augumā raženākajiem vīriem (183 cm; abi ar citu tās pašas ekipāžas stūmēju Arvi Vilkasti bija īsākie Latvijas bobsleja izlasē Sočos). Tobrīd Latvijas bobslejā cits pēc cita nāca samērā īsi bobsleja piloti (Sandis Prūsis (186 cm), Gatis Gūts (184), Jānis Miņins (182) un citi), tāpēc stūmējos parasti bija raženi ļaudis. Jānim par savu pesimismu neko neteicu - lai taču labāk trenējas un mēģina kaut ko darīt, nevis mētājas apkārt. Tiesa, diez vai viņš atteiktos no savas ieceres arī tad, ja es būtu to pateicis, - tobrīd viņš jau kļuva nopietnāks, atbildīgāks un galu galā ar savu smago darbu vairāku gadu garumā pierādīja, ka viņam ir gan krampis, gan raksturs, lai izlauztu sev ceļu uz bobsleja augstāko līmeni.
Mērķis - Soči
Tikt Vankūveras olimpisko spēļu izlasē 2010. gadā Jānim neizdevās. Tas arī būtu par agru, jo pirmajās sacensībās viņš piedalījās tikai 2008. gadā. Taču jau tobrīd tika nomērķēts uz 2014. gada spēlēm Sočos. Nākamā sezona pēc Vankūveras Latvijas bobslejam bija dīvaina. Vispirms tika paziņots par Ziemeļamerikas posmu izlaišanu, lai it kā vairāk koncentrētos uz junioru komandas attīstību, gadumijā notika līdzšinējā labākā pilota Jāņa Miņina izslēgšana no izlases. Tas bija neziņas laiks, kad daudziem jaunajiem bobslejistiem bija bažas par iespējamo nākotni, taču nebija citas izvēles kā vien gaidīt veiksmīgu atrisinājumu un turpināt strādāt.
Pie tik prasīga trenera, kāds ir Sandis Prūsis, citādi nemaz nevarēja. Ir dzirdēts, ka Latvijas izlases treneris nekad neteiks savainotam sportistam netrenēties. Vien dziļdomīgi novilks: «Dari, kā zini!» vai «Skaties pats!», liekot noprast, ka pašam sportistam jau nu labāk būtu zināt, ka jātrenējas. Jānis par šo tēmu runā nelabprāt, bet par šādu Prūša raksturojumu tomēr negribīgi pasmaida: «Nujā, principā tā jau arī ir.»
Tiesa, nav jau arī tā, ka treneris ar pātagu dzen bobslejistus uz treniņiem. Arī sportisti paši labi apzinās, ka jādara savs darbs atbildīgi. Piemēram, 2012. gada vasarā Jānis tika ielūgts uz kāzām. Zinot, ka laulāsies attāla Prūša radiniece, varbūt arī varēja atprasīties no treniņnometnes uz dienu vai divām, taču pirmsolimpiskajā sezonā Jānis šādu iespēju nemaz neizskatīja. Ne jau tāpēc, ka negribētu piedalīties dzīrēs, bet gan tāpēc, ka zināja - treniņos ieguldītais darbs ir vajadzīgs viņam pašam, nevis treneriem.
Kad bija jābūt komā
Ziemassvētku laiks parasti ir priecīgs daudzās ģimenēs, taču Strengām 2012. gadā tā nepavisam nebija. Decembra sākumā Jānis trīs nedēļas pavadīja Laplaņā Francijā. Vienu nedēļu bija treniņnometne, nākamajā - Eiropas kausa (EK) posms, un pēc tam ieradās arī galvenā komanda uz Pasaules kausa (PK) posmu. Treneri un ārsti tobrīd pirmajās nedēļās bija ar galveno komandu. Jau pirmajā nedēļā Jānim Francijā kļuva slikti, un ar katru nākamo sajūtas kļuva aizvien nelāgākas, taču nebija, pie kā vērsties.
«Bija nenormālas slāpes. Varēju pat pusotru litru izdzert vienā rāvienā. Aukstu ūdeni, kas vispār nav raksturīgi ziemai. Līdz ar to - visu laiku bija jāiet uz tualeti. Naktī arī - kādas piecas reizes. Tad jau sapratu, ka kaut kas nav kārtībā,» Jānis atceras, kā sākusies viņa pēkšņā slimība. Sākumā viņš domājis, ka tas saistīts ar apaukstēšanos, jo bija mazliet aizsmakusi balss un iesnas. Pats sevi mierināja, ka tā ir vienkārša saslimšana. Kad ieradās ārsts, Jānis uzreiz devās pie viņa. «Kamēr viņa vēl nebija, izpētīju internetā, uz ko varētu norādīt mani simptomi. Atradu, ka tas, iespējams, ir diabēts, tāpēc ieminējos ārstam par to. Glikometra līdzi viņam nebija, un tā arī viss palika. Nebija jau, kur veikt analīzes. Negribējās Francijā meklēt poliklīniku.»
Tā nu viņš tur aizvadīja sacensības pēc pilnas programmas. Divniekos ar Uģi Žaļimu izcīnīja 6. vietu EK posmā, četriniekos - 4. vietu, PK posmā četriniekā - 11. vietu. Atgriezies Latvijā, 18. decembrī devās uz pārbaudēm Latvijas Olimpiskajā vienībā. Paskatījušies analīžu rezultātus un konstatējuši lielo cukura līmeni, ārsti pabrīnījušies: «Kā tu vēl staigā un piedalies sacensībās? Ar šādiem rādītājiem varēji jau būt komā!»
Jānis nonāca slimnīcā gandrīz uz trim nedēļām, vienatnē pavadīja visus svētkus un pārdomāja dzīvi. Vispirms tika nostabilizēts cukura līmenis organismā, pēc tam tika pētīts, kā organisms pieņem insulīnu. Jānis brīvajos brīžos lasīja literatūru par savu jauno «dzīvesbiedru» diabētu. Tagad viņš to nestāsta un, iespējams, arī neatceras, taču tobrīd viņš bija pagalam sašļucis un pa galvu šaudījās visdažādākās domas... Tāpat arī viņa ģimenes locekļiem, kuri 5. janvāra rītā televīzijas ekrānā skatījās bobsleja sacensības no PK posma Altenbergā. Tiešraidē Zintis Ekmanis paziņoja, ka Jānim bobslejista karjera, visticamāk, ir beigusies.
Ekmaņa uzmundrinājums
«Sākums bija neziņas pilns. Nezināju, kas tas tāds diabēts vispār ir, vai es jebkad varēšu sportot un vispār strādāt normālu darbu. Pētot informāciju internetā, uzklausot ārstu iedrošinājumus, telefoniskos uzmundrinājumus no citiem, sapratu, ka sportot ne tikai varu, bet man tas pat esot ieteicams. Tiesa, ne profesionālā līmenī, jo tas var būt bīstami. To nav viegli izdarīt, jābūt milzīgai paškontrolei. Sportojot insulīns var strauji kristies, un tad jābūt gatavam to noregulēt.»
Jautāts, kāpēc viņš tomēr nolēma riskēt un palikt profesionālajā sportā, Jānis nosmej: «Tur jau nav jautājumu! Pēc gada bija Soču spēles, tāda izdevība var būt arī vienreiz mūžā, tāpēc bija jāmēģina izdarīt absolūti visu.» Pirmais stimuls gan bija Zinta Ekmaņa zvans Jānim uz slimnīcu. Latvijas bobsleja dzīves vadītājs uzmundrināja sportistu un teica, ka gaidot viņu atpakaļ. Kad Jānis vēlāk atgriezās komandā, pārējie puiši atzina, ka ne uz mirkli nav šaubījušies, ka viņš būs atpakaļ ierindā. Slimības laikā zaudētos astoņus kilogramus viņš gandrīz tikpat ātri atguva, treniņos turpināja strādāt uz pilnu banku un olimpiskās sezonas ievadā uzrādīja labākos rezultātus starta ieskrējienā. Tad arī kļuva skaidrs, ka sapnis par dalību Soču spēlēs ir pavisam tuvu. Praktiski tas jau tika piepildīts, un tikai neveiksme varēja Jānim liegt ceļazīmi uz Sočiem. Kā zināms, tur viņš palīdzēja Latvijas bobsleja četriniekam (Oskars Melbārdis, Daumants Dreiškens, Arvis Vilkaste un Jānis Strenga) četru braucienu summā izcīnīt otro vietu.
Pēc šī panākuma viņa attieksmē pret darbu nekas nav mainījies. Jau pēc olimpiādes Latvijas čempionātā Jānis sēdās divnieka ekipāžā, kurā kāds cits kāpt nevēlējās. Kad sacensībās tika piedzīvots kritiens, Jānis mazliet nogaidīja, kad vecāki nomierināsies un paies malā, un tad nosmēja: «Labi, ka šoreiz uz otriem sāniem.» Viņa ekipāža bija kritusi arī iepriekšējās dienas treniņā. Lai ģimene nesatrauktos, Jānis neko neteica. Bet patiesībā viss ir daudz nopietnāk - kas veselam cilvēkam ir parasts skrāpējums, diabētiķim ir gadiem ilgi nedzīstoša brūce. Taču tāpēc vien Jānis sev nekādas atlaides nedod.
Jā, sacensībās varbūt viņa slimībai arī nav nekādas nozīmes, kamēr netiek piedzīvots kritiens. Taču nenovērtējams ir viņa darbs cukura līmeņa kontrolē. Kā pēc Soču spēlēm teica Ekmanis, par paškontroli Jānis pelnījis arī zelta medaļu. Līdz šim viņš vienmēr pratis uzturēt sevi vajadzīgajā stāvoklī, savas slimības dēļ neizlaižot ne treniņus, ne sacensības. Maču dienās mērījumi tiek veikti nemitīgi, un ir bijis pat tā, ka Jānis iešpricē sev vajadzīgo insulīna devu starp braucieniem.