Pagājušo ceturtdien bez lielas ažiotāžas un ar pārsteidzošu balsu pārsvaru Saeimā tika apstiprināts likumprojekts Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par nekustamo īpašumu objektu Jūrmalā un Maskavā nodošanas noteikumiem.
Abu valdību vienošanās paredz, ka Latvijas valsts savā īpašumā saņems ēku Maskavas prestižajā Arbata rajonā, kuru paredzēts izmantot vēstniecības funkcijām, bet Krievijas Federācija pretim saņems Dzintarkrasta jeb Jantarnij bereg sanatoriju. Zemi, uz kuras šīs ēkas atrodas, paredzēts abpusēji izīrēt uz 49 gadiem ar iespēju līgumu pagarināt. Kamēr Krievija par īri maksās pēc LR normatīvo aktu noteiktās valsts īpašuma nomas maksas, Latvijai par īri būs jāmaksā simboliska summa - viens rublis gadā.
Latvijas pusei paredzētas vēl dažas papildu priekšrocības - Krievija pati par saviem līdzekļiem remontēs un restaurēs Latvijai nododamo ēku, papildus tiks piešķirta arī īres atlaide konsulāta telpām Sanktpēterburgā. Pēc Jūrmalas laikraksta iegūtās informācijas, LR Ārlietu ministrija īpašumu Arbata rajonā novērtējusi 5,62, Dzintarkrastu - 5,35 miljonu latu apmērā. Apmaiņa izskatās godīga, secina laikraksts. Es pat teiktu, ka pārāk godīga.
Pirmais āķis, kas pamanāms uzreiz, ir gruntsgabalu izmēru atšķirība - kamēr Maskavā īrēsim 600 kv2, mums pretim jādod 200 000. Te nu visi iebildumi nevar tikt aizslaucīti ar argumentu, ka nu tā taču ir Maskava. Šeit tomēr ir runa par prāvu jo prāvu Ķemeru nacionālā parka piejūras gabalu, kas būs uz ilgu laiku jānodod kaimiņzemes pārvaldībā.
Darījumā tāpat nav izdevies izvairīties no diplomātiskā krupja rīšanas. Un kāda vēl. Pēc neatkarības atgūšanas sanatorija Jantarnij bereg juridiski pārgāja Latvijas valsts īpašumā, 1991. gadā to pārņēma LR Labklājības ministrija, kura sanatorijas attiecības ar iepriekšējo īpašnieku - Krievijas Federatīvās Republikas Ministru Padomes Lietu pārvaldi, drīkstēja veidot tikai uz līgumattiecību pamata. Neraugoties uz to, 2004. gadā ar tiesneses Ainas Freimanes prettiesisku lēmumu šie būvju īpašumi zemesgrāmatā tika reģistrēti kā Krievijas valsts īpašums. Divus gadus vēlāk sekoja Latvijas Ģenerālprokuratūras vēršanās tiesā par īpašuma atgūšanu, tomēr abas puses vēlāk nolēma par šo jautājumu vienoties ārpustiesas ceļā, kura rezultāts tad arī ir šis barterdarījums.
Pats krupis ir ietverts likumprojekta 2. pantā, kur «Latvijas puse atzīst, ka ēkas un būves, kuras uzceltas par Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas līdzekļiem (!) un atrodas Jūrmalā, Zvīņu ielā 2 [...] ir Krievijas Federācijas īpašums.» Te Latvijas puse ne tikai apstiprina prettiesisku un valstij neizdevīgu lēmumu, bet arī pieļauj nevēlamu precedentu nākotnei.
Piedāvājums kapitāli remontēt vēstniecības ēku, kura tad būs aizsargāta kā vēsturiskas nozīmes piemineklis, arī ir priekšlikums ar āķi. Domāju, ka nav pārāk paranoiski iedomāties, ka šādi tur telpu sienās un dekorācijās var tikt samontēts sazin kas. Saldais kumoss pēc norīšanas mutē atstāj rūgtu pēcgaršu.