Piedāvājums ir paraugs tam, kas īsti jādēvē par kādas sistēmas strukturālām reformām, kuras Latvijā politiķi diemžēl mēdz tulkot arī kā vienkārši kvantitatīvus samazinājumus. Auziņa izstrādātajam plānam ir trīs varianti, kuri visi paredz augstskolu skaita samazināšanu. Taču reformu mērķis būtu starptautiskam līmenim atbilstoša izglītības kvalitāte.
Pašlaik Latvijā ir sešdesmit augstskolu, sešas no tām ir universitātes. Latvija lepojas arī ar lielāko studentu īpatsvaru Eiropā un otro lielāko pasaulē. Taču rezultāti ir neiepriecinoši - zinātņu doktoru skaits ir salīdzinoši mazs, tāpat publikāciju starptautiski recenzējamos izdevumos un reģistrēto patentu skaits ir pieticīgs. Studiju programmas augstskolās dublējas, trūkst kvalificētu pasniedzēju. Valsts un privātais finansējums mēdz pārklāties - līdzās budžeta grupām augstskolas spiestas piedāvāt maksas studijas.
Rektora piedāvātā plāna pirmajā variantā paredzēts saglabāt tikai vienu valsts augstskolu ar vairākām filiālēm. Otrais būtu augstākās izglītības sistēmas strukturēšana pēc reģioniem, izveidojot pa vienai augstskolai Rīgā, Vidzemē, Kurzemē, Latgalē un Zemgalē. Trešais - koncentrēt augstskolas pa nozarēm.
Auziņš pats nepauž atbalstu kādam vienam no šiem variantiem, un katra priekšrocības un trūkumus jāizvērtē izglītības speciālistu un politiķu diskusijās. Taču atbalstāma ir viņa pārliecība, ka tai jābūt «šoka terapijai», ja vēlamies tiešām būtiskas pārmaiņas. Premjerministrs Valdis Dombrovskis (JL) jau ir uzdevis izglītības ministrei Tatjanai Koķei (ZZS) un ekonomikas ministram Artim Kamparam (JL) izstrādāt kopā ar izglītības speciālistiem piedāvājumu strukturālām pārmaiņām augstākajā izglītībā. Kaut arī viedokļi par to īstenošanu ir dažādi, cerīga šķiet gan akadēmisko aprindu pārstāvju, gan valdības vienprātība, ka reformas tiešām ir nepieciešamas.