Es atceros, ka tāds raidījums bija. Atceros melnbaltu bildi. Šķiet, varu iztēloties studiju. Raidījumu vadīja Vulfsons un Neilands. Nē, man saka, pirms viņiem esot bijis kāds cits. Blonds. Meškuns? Un man liekas, ka atceros. Man liekas, ka raidījumā bija vairāku cilvēku saruna, bez bildēm, bez video. Droši vien pasaules notikumu skaidrojums ideoloģiski pareizā griezumā. Globālais tīmeklis man apgalvo, ka raidījuma ieraksti neesot saglabājušies.
Kad pirms dažām dienām televīzijā skatījos sižetu par interneta komentāru pētījumu Agresivitātes indekss, manu uzmanību piesaistīja izteikums par to, ka portālos ziņas bieži vien neatšķiras. Tas nebija teikts tieši par starptautiskajām ziņām, bet, manuprāt, starptautiskās ziņas ir šajā ziņā tipiskas. Turklāt runa ir par medijiem kopumā, un vienveidība nav vienīgā problēma. Līdzība veidā, kā tiek atspoguļots ārzemēs notiekošais, pirmām kārtām rodas no tā, ka dažādi mediji vienkārši retranslē informācijas aģentūru doto informāciju. Šī informācija lielākoties netiek analizēta un interpretēta. Tas, kas atgādinu analīzi, gana bieži ir pārstāsts par pāris starptautiski nozīmīgos medijos (avīzēs, žurnālos) lasīto. Mēs šeit, Latvijā, mēdzam runāt par divām informācijas telpām, bet vērts pamanīt, ka tā informācijas telpa vai telpas, kurās dzīvojam, ir samērā šauras un, manuprāt, pēdējos gados drīzāk sašaurinājušās, nekā izpletušās. Protams, «informācijas telpa» ir diezgan netverama parādība un tās daļas un apjomus nav nemaz tik viegli novērtēt. Tāpat būtu muļķīgi prasīt, lai Latvijas mediji spētu turēt līdzi dažiem izdevumiem, kuru mērķauditorija savācas no visas pasaules. Turklāt interesei par starptautiskajiem notikumiem ir gan savs politiskais, gan pragmatiskais konteksts. PSRS bija lielvara, kuras intereses bija visa pasaule, un padomju ideoloģiskās cīņas fronte stiepās tālu kosmosā. Tāpēc arī bija nepieciešamība pēc starptautiskajiem apskatiem. Un nevar teikt, ka Latvijā vispār nepastāvētu patstāvīgu starptautisko komentāru kultūra. Šādi komentāri parādās tad, kad runa ir par Eiropas Savienību un par Krieviju, kas neapšaubāmi ir primārais Latvijas iedzīvotāju interešu lauks, ja neskaita pašu Latviju.
2001. gadā LTV atjaunoja raidījumu Globuss, gan citā formātā, protams. Es nezinu, kāpēc raidījums beidza pastāvēt 2004. gadā, bet droši vien skatītāju interesei ar to bija kāds sakars. Es nedomāju, ka var piespiest cilvēkus interesēties par pasaulē notiekošo, bet informācijas telpas sašaurināšanās, manuprāt, ir bīstama, un pieprasījuma piedāvājuma samērošana ne vienmēr ir atbildīgākā taktika.