Viņas dzīvesbiedra Ojāra Goiževska ģimenē šie svētki svinēti neatkarīgi no pastāvošās iekārtas - Ziemassvētku vakarā ģimenei bija jābūt kopā. Jābūt lielai, pušķotai eglei, un dāvanām jābūt. Ojārs atceras Ziemassvētkus savā bērnībā: «Man bija pieci gadi, tolaik dzīvojām Kalnciema ielā pretī Āgenskalna priedēm - mamma ar tēti pušķo eglīti. Kāds aiz durvīm rūc, it kā Ziemsvētku vecis būtu atnācis. Es vēl pa durvju šķirbu apakšā gribu saskatīt, kas tur ir, bet neko nevar redzēt... Mūs abus ar māsu grib fotografēt pie eglītes un mamma prasa: «Dēliņ, vai tu negribi kaut ko rokās paņemt?» Jā, savu Pēterīti! Man bija šūta lupatu lellīte Pēterītis. Reiz pa Ziemassvētkiem Pēterītis pazuda. Kad atkal uzradās, viņam mati bija pieauguši - kāds bija uzšuvis uz galvas,» smej Ojārs.
Mārai un Ojāram Ziemassvētki ir arī laiks, kad viņi pirmoreiz satikās. Nu laulībā rit jau 65. gads! Kas cilvēkus saved un - galvenais - notur kopā jau gandrīz septiņus gadu desmitus? Zvaigznēs ierakstīts liktenis? Mīlestība? Prāta apsvērumi?
Būs kopīgs suns
«Mēs esam ļoti atšķirīgi. Es esmu siltumenerģētikas inženieris - turklāt vienīgais inženieris savā ģimenē, visi pārējie mākslinieki. Un Māra ir māksliniece! Mūsu galvenā atšķirība vienmēr bijusi tā, ka es domāju desmit gadus uz priekšu, vienīgais, kas turos uz zemes, bet Māra, kad no rīta viņai prasu, ko šodien darīsim, parasti apvainojas: «Tu visu izjauc! Vajag, lai viss notiktu pats no sevis, nevar tā plānot,»» smaidot teic Ojārs. Viņš uzskata - abiem esot līdzīgiem, dzīve kļūst neinteresanta: «Tāpat kā ar puķēm - ja visas būtu vienā krāsā, vairs nebūtu tik skaisti.»
Pirmoreiz abi satikušies Ziemsvētkos drīz pēc kara. Mārai - topošajai režisorei - tolaik bijis 18 gadu, 21 gadu jaunais Ojārs - atgrieziesies no iesaukuma vācu armijā, izgājis lēģerus, stingri nolēmis pabeigt Rīgas industriālo tehnikumu un, par spīti biogrāfijai, iestāties Latvijas universitātē. «Sapazināmies 1946. gadā tehnikuma ballē. Viens mans skolasbiedrs teica, ka pazīstot kādu mākslinieci, kuru aicinās uz balli, un viņa (Ojārs norāda uz Māru - red.) bija tā māksliniece. Bet skolasbiedram pašam bija simpātijas pret meiteni - man vajadzēja viņu atkantēt,» smej Ojārs.
Māra turpina: «Tam skolasbiedram bija brālis, un mēs jau bērnībā sētā bijām sadraudzējušies. Es tam brālim biju pirmā simpātija. Uz balli gāju kopā ar abiem brāļiem - viņi abi gribēja ar mani dejot, es nevarēju sadalīt,» smaida Māra. Un tad brāļi Māru iepazīstinājuši ar Ojāru. «Tik simpātisks! Ar viļņotiem matiem, slaids... Aizgāju ar viņu dejot un jutos pavisam labi, vismaz brāļi neturēja aizvainojumu viens uz otru,» - tā Māra.
Ojārs atminas abu pirmo satikšanos pēc balles, kā kopā braukuši slēpot, ar riteņiem. «Vienā no tikšanās reizēm Mārai teicu nevis «tu kļūsi mana sieva», bet «mums būs kopīgs suns...» Pēc tam jau mums bija laulības kontrakts: jābūt sunim, jābūt tepiķim un palmai,» joko Ojārs. Bet spilgti atmiņā sirmajam vīram palicis 1949. gada 25. marts -tajā dienā ir Māras. «Gribēju viņai uzdāvināt gredzentiņu kā saderināšanās zīmi. Un tieši tai naktī notika izvešanas, es ar savu gredzentiņu klīdu visu nakti pa Rīgu, visu to redzēju,» stāsta Ojārs. Tolaik arī Māras mājās glabājies Latvijas karogs, Ulmaņa portrets. Ojārs savukārt bijušais leģionārs, viņa tēvs bijis virsnieks Latvijas Aviācijas pulkā. Bailes tolaik bijušas visiem.
Ojārs Māru uzmeklējis teātrī. «Man jau bija svarīgi, lai viņai tas būtu pārsteigums, tāpēc gredzentiņam izmēru noņēmu pirms tam. It kā spēlēdamies tinu viņai diedziņu ap pirkstu un izmērīju - izmantojot π, dabūju diametru!» smaida Ojārs. Bilstu, ka Māra pa šiem gadiem droši vien zina, kā mēra diametru... «Nezinu gan,» nosmej Māra.
Ar katru dienu, katru gadu
Māras un Ojāra ģimenē izauguši divi bērni - meita tekstilmāksliniece, dēls čellists. Senioriem ir seši mazbērni, divi mazmazbērni. Kad svinējuši 55. kāzu jubileju, Māra Ojāram uzrakstījusi dzejoli: «Jau 55 gadi ir kopā virknēti,/kopš pieder mums abiem diviem rīti un vakari./Kopš slēdzam mēs pasauli vaļā ar vienu atslēgu,/lai tajā plecu pie pleca mīļi dzīvotu.»
Taujāju Mārai - vai bijušas izjūtas, kas toreiz teikušas priekšā: jā, šis ir mans dzīves vīrietis? «Es nebiju pārliecināta,» atzīstas Māra, «pārliecība radās vēlāk. Kad iepazinu Ojāra māti, Ojāra attieksmi pret ģimeni. Viņš bija tik uzmanīgs, tik gādīgs! Lai cik aizņemts ar darbu, studijām, vienmēr brauca, lai palīdzētu. Rūpējās arī par sunīti, par visām dzīvām būtnēm. Tad sapratu, ka viņš ir ļoti labs cilvēks.»
Pārbaudījums attiecībām bijusi Māras slimība vēl pirms kāzām. «Studēju Dailes teātra studijas pēdējā kursā un saslimu ar vairogdziedzeri. Mani ielika slimnīcā, bet ārsti neizteica prognozes. Ojārs pie manis nāca gandrīz katru dienu, zināja, ka man garšo rieksti. Tolaik tos nevarēja dabūt, bet viņš nesa jau salobītus! Gulēju un domāju - tagad, kad esmu slima, tagad taču viņam vajadzētu mainīt savu lēmumu! Varbūt vairs nebūšu vesela, varbūt man nebūs bērnu... Varbūt Ojāra mamma ieteiks neprecēt slimu sievu? Tomēr tā nenotika, un mūsu saites kļuva vēl ciešākas. Tad arī sāku ticēt, domāt un saprast, ka mums abiem var taču būt skaists, labs un vērtīgs mūžs,» izjūtas atceras Māra.
«Ar katru nākamo dienu, ar katru gadu sapratu - uz Ojāru simtprocentīgi var paļauties. Viņš ir tik atbildīgs, godīgs un krietns cilvēks, ka vairs nebaidījos no grūtībām, kas varētu būt nākotnē.» Kā pati Māra teic - viņa vienmēr bijusi «ar mākslinieciskām izdarībām». «Ojāram kā atbildīgam pienākuma cilvēkam manas attieksmes bieži vien varēja šķist vieglprātīgas vai nenoturīgas. Bet viņš vienmēr ar mani rēķinājās. Un tas ļoti iepriecināja,» laulības dzīvi raksturo Māra.
Tad būs pa īstam
Māra Priede un Ojārs Goiževskis laulību reģistrēja 1949. gada 2. septembrī. Ojārs rāda fotogrāfijas, kur «līgava aizņemtā kleitā, līgavainis aizņemtā uzvalkā». «Pēc tam aizgājām uz nelielu kafejnīcu, izdzērām kafiju, glāzi vīna, apēdam vienu kūku. Tad gājām mājās,» stāsta Ojārs.
Kāzas bijušas sarežģītas. Viņš turpina: «Dzīvojām komunālajā dzīvoklī, kur manam tēvam bija divas istabas (pēc kara Ojāra ģimenei konfiscēts skaistais, plašais dzīvoklis Kalnciema ielā - red.). Vēlāk viņš bija tik labs, ka atstāja mūs vienus un aizgāja dzīvot citur. Lai varētu uzņemt ciemiņus, gājām runājāt ar galveno īrnieci, viņa apsolīja savu istabu, bet kāzu dienas rītā pārdomāja - istabu nedos! Liku kāju durvjstarpā un ar varu piespiedu...» smej Ojārs. Vakarā tēvs atbraucis no laukiem, atvedis alus muciņu - svinējuši tikai tuvāko lokā.
«Sākums mums bija pieticīgs. Tagad bieži noraugos - jaunajiem sākums ir ļoti krāšņs - skaistas kleitas, lielas dāvanas, bet ar katru nākamo gadu dzīve kļūst sarežģītāka. Vajadzētu būt otrādi! Retas ir stipras ģimenes, un es par tām ļoti priecājos,» atzīstas Māra. Vai divi pretstati līdzsvaro gaisotni ģimenē? «Vienkārši ir jābūt stipram cilvēkam un pārliecībai, ka otram vari palīdzēt, darīt labu, būt kopā. Ka citādi nevar būt,» uzskata Ojārs.
«Arī mums ir bijušas labas dienas un sliktas. Visam esam tikuši pāri. Tagad neko daudz no dzīves vairs negaidām. Sapņojam, ka nākamgad vēl varēsim vadīt vasaru Garciema mājā pie jūras. Un ka vajadzētu laulībā nodzīvot 70 gadu - tad būtu pa īstam!» optimistiski teic Ojārs.