Nav skaidrs, kāpēc jautājums par cieņpilnu attieksmi pret sievietēm sabiedrībā tiek reducēts uz diskusiju par t. s. dzimumu kvotām darba vietās. Šķiet, reālo spēju un talanta nenovērtēšanu (attiecīgi diskrimināciju atalgojumā un karjerā) vairāk sekmē Latvijā diemžēl joprojām dzīvā «čomu būšana», kad priekšroka tiek dota radiniekiem, paziņām vai draugu ieteiktiem indivīdiem, un dzimumam te sekundāra loma. No otras puses, viena no mūsdienu ekonomikas priekšrocībām ir tā (jācer, ka nostiprināsies arī Latvijā), ka, ja uzņēmuma īpašnieki ir orientēti uz peļņu, peļņu un vēlreiz peļņu, tad viņiem ir mazsvarīgi, kāda dzimuma pārstāvis viņiem to nodrošina - ka tik ir «ar krampi».
Šķiet, runāšana par kvotām ir vieglākā ceļa iešana, jo, ja mēs gribam mazināt t. s. seksismu sabiedrībā, tad jāķeras pie daudz lielāka, sarežģītāka jautājuma: kā sieviete tiek attēlota, kāds viņas tēls tiek propagandēts popkultūrā. Sievietēm varētu būt aizvainojoši, kā reklāmas, seriāli, šovi kultivē ideālu: vienlaikus seksbumba, uz kuru ar iekāri skatās nepazīstami vīrieši, vienlaikus veiksmīga «business woman», kura nekad nav sasvīdusi, kura pagūst aprūpēt bērnus, pagatavot vakariņas un paķiķināt ar draudzenēm kafejnīcā. Nereālu prasību izvirzīšana uzdzen daudz lielāku stresu un attiecīgi kaitē sievietēm, nekā procentuālais īpatsvars vadošos amatos vai politikā. Bet ej nu cīnīties ar globālo, bagāto popkultūras mašinēriju...