Konkurences padome un daža laba augsta valsts amatpersona nu pievērsušas uzmanību tam, cik nepareizi, ka teju vai visas no Latvijas 119 pašvaldībām aizrāvušās ar sevis slavināšanu, izdodot par biļeteniem vai pat avīzēm sauktus propagandas izdevumus. Brīvā tirgus apstākļos strādājošie reģionālo avīžu izdevēji jau sen pauduši satraukumu par šādu konkurences kropļošanu, dīvainā kārtā sadzirdēti vien tad, kad «vēža metastāzes» izpletušās visā Latvijā un tās apkarot varētu būt teju vai neiespējami.
Kas liek domāt, ka pašvaldību izdevumi ir pielīdzināmi propagandai? Tas pierādāms ar elementāru pieredzē balstītu argumentu, ka pašvaldības finansēts un tās algotu sabiedrisko attiecību speciālistu sagatavots izdevums nekad un ne kādos apstākļos neinformē nedz par pašvaldības amatpersonu pārkāpumiem, nedz arī kādām nepilnībām pašvaldības darbā. Un, pat ja tādas atklātas, piemēram, Valsts kontroles revīzijā, šāds izdevums tiek maksimāli izmantots tikai un vienīgi pašvaldības amatpersonu attaisnošanās nolūkā. Šajā kontekstā nekā citādi kā smieklīgs šķiet Rēzeknes pilsētas domes priekšsēdētāja Aleksandra Bartaševiča nesen paustais, ka centieni aizliegt pašvaldību avīzes izskatās pēc mēģinājuma «privatizēt patiesību», jo tieši pašvaldību izdevumi uz to vistiešāk tendēti. Turklāt par nodokļu maksātāju naudu.
Pašvaldību vēlme izdot savus ar privātajiem konkurējošus informatīvos izdevumus faktiski vērtējama kā atgriešanās pie padomju laiku ideoloģiskā darba metodēm - tolaik rajonu avīžu izdevējs bija kompartija, kas, protams, kontrolēja pašvaldības darbu. Atcerēsimies, ka šo preses izdevumu nodošana pašvaldībām pēc valsts neatkarības atgūšanas ar tam sekojošo pārdošanu pārsvarā darba kolektīviem bija orientēta tieši uz to, lai nodrošinātu viedokļu dažādību.
Protams, pašvaldības pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbu. Taču primārais šajā gadījumā ir saturs, nevis informācijas nesējs - gadījumos, kad ir pieņemti kādi svarīgi lēmumi, informāciju par to var izvietot pašvaldības mājaslapā vai reģionālajā avīzē, tādā gadījumā samaksājot par konkrēti nepieciešamo reklāmas laukumu. Savukārt, ja pašvaldība reizi vai divas nedēļā izdod avīzi, skaidrs, ka tās lapas vairumā gadījumu nākas aizpildīt ar saturu, kas tāls no sabiedrībai obligāti vēstāmā par pašvaldības darbu. Spilgts piemērs ir televīzijas programma, ko redzam daudzos pašvaldību izdevumos. Tas nozīmē, ka pašvaldību avīžu gadījumā ir pamats runāt arī par nodokļu maksātāju naudas nelietderīgu izlietojumu.