Tas jau arī nav nekas jauns, mainās tikai modīgās vietas, kaut arī tūrisma piedāvājuma dēļ siltie kūrorti aktuāli būs vienmēr. Indiju saukt par modīgu būtu grūti, drīzāk tā ir zeme, uz kuru var braukt vairākos nolūkos: meklēt garīgumu, kultūras kontrastus vai vienkārši atpūsties, izbaudot silto laiku un zemās cenas. Mums ar dzīvesbiedru Juri Poškus uz Indiju jau sen bija gribējies aizbraukt, taču vienmēr esmu sekojusi principam - dzīve mani īstajā brīdī aizvedīs visur, kur patiešām vēlos nonākt. (Diemžēl, dažkārt šādam principam sekojot, gadās nonākt arī tur, kur galīgi negribas.) Indijā nokļūstam daļēji darba dēļ, vēloties izpētīt leģendāro indiešu kinoindustriju, bet darbs saplūst ar atpūtu, un galvenā atziņa, ko atvedam mājās, ir - jābauda dzīvesprieks!
Paisums un tradīcijas
Indija ir ātra un smaržo tā kā nekas līdz šim pieredzēts - mazliet saldi, mazliet pēc garšvielām, miljoniem cilvēku un miljardiem dzīvu būtņu - suņiem, kaķiem, žurkām. Kaut arī ritms un kārtībā pilsētās un laukos ļoti atšķiras, dabas klātbūtne ir izteikta arī vietās, kam šķietami nāktos būt tīri industriālām. Mūsu pirmais galamērķis ir Goa, Arambola, kas daudziem latviešiem ir bijis starta punkts meditācijā. Tomēr mērķis nav meditēt, bet gan iepazīties ar indiešu kulinārijas un atpūtas īpatnībām. Juris tomēr aizskrien uz jogas nodarbībām un priecīgi skaļi daudzina mantras kopā ar raibi raibo jogotāju grupiņu. Uzreiz saprotam, ka indieši ir viesu uzņemšanas servisa meistari. Izvēlamies palikt Mordžimā, kas ir, gar pludmali ejot, 40 minūšu līdz Arambolai, kur notiek visa sabiedriskā dzīve. Mēs paliekam bungalo pašā jūras krastā, par kuru sākumā saimnieks Gopals prasa 18 latu, bet vienojamies par septiņiem. Palikšana Mordžimā ir pareizā izvēle, jo par ikdienas sastāvdaļu kļūst došanās kājām uz Arambolu. Kad darām to pirmo reizi, pusceļā mūs pārsteidz saulriets un paisums, ir grūti saprast, cik tālu no krasta mēs esam, brienot pa strauji plūstošo ūdeni. Sajūta ir tāda, it kā mēs ietu pa okeāna vidu. Mums blakus indiešu zvejnieki kopā ar sievām stumj ūdenī lielas pašdarināts koka laivas, lai dotos nakts zvejā. Viņi to dara ļoti veikli, taču, noskatoties, kā viņi strauji pazūd krēslainajā tālumā, māc šaubas, vai vispār ir iespējams atgriezties no, manuprāt, riskantās zvejas. Kad indietes dodas atpakaļ kāpās pat neatskatoties, ir pilnīgi skaidrs, ka viņi to ir darījuši gadiem.
Prot dalīties priekā
Arambolas lielākā jezga ir saules pavadīšana, un, kad tuvojamies pūlim, nav saprotams, kas notiek, taču, ienirstot tajā, ir skaidrs, ka centrus veido jogas un meditāciju cilvēki muzicējot, dejojot un dziedot. Šajā ikvakara pasākumā katrs dara, ko māk un grib. Visi svinam dienas beigas - citi pūš uguni, citi mētā mirgojošas sviras, un meitenes, ģērbušās pirmatnēja stila apģērbā, dejo, vārtoties smiltīs. Netrūkst ziedu un mūzikas dažādības, turpat smiltīs ik vakaru ir mazs tirdziņš, kurā katrs var pārdot to, ko taisījis vai vienkārši atnesis. Tā ir īsta dalīšanās sajūta, kura nav uzbāzīga. Arambolas piekraste ir piebērta maziem un lieliem restorāniem, kuros ir neiedomājami plaša ēdienu izvēle. Un pirmo reizi ir tā, ka ēdienkartē dārgi nav nekas, pat omārs, kurš maksā apmēram 15 latu. Toties vīna cienītājiem jārēķinās ar Eiropas cenām - jebkurš importētais alkohols, arī vīns, ir dārgs. Zivju klāsts ir milzīgs - lielās bļodās laternu gaismā var izvēlēties starp haizivīm, citronzivīm, barakudām, karaļzivīm, krabjiem, dažāda veida gliemežiem un kalmāriem. Izvēlos sarkano plaudi (red sapper), kurš tiek pasniegts krāšņu, degošu rotājumu ietvarā. Saldā ēdiena vietā izvēle ir kokteilis Pina Colada, jo visas sastāvdaļas ir dabīgas un svaigas. Ne mirkli nav šaubu, vai ēdiens un dzērieni ir droši, un tā arī ir, jo pretēji izplatītajam uzskatam par to, ka Indijā noteikti būs problēmas ar ēdienu, mums tā nav. Pēc vakariņām, kuras norit, kājām mirkstot Arābijas jūrā, jo palūdzam paisumam tuvojoties mūsu galdiņu nepārvietot, ienirstam Arambolas mūzikas bārā Lookie Cafe, kurā pretēji mūsu uzskatiem par nakts bāriem sastopam ģimenes ar bērniem. Katru vakaru kāds no vietējiem indiešiem vai eiropiešiem muzicē. Tas notiek brīvā formā, un drīz vien iepazīstam bāra centrālos tēlus - vācieti Karstenu, kurš ir izīrējis vienu bāra stūri, lai tajā iekārtotu savu bāru - tā nosaukums ir Koslika bārs Lookie bārā, Karstena darbinieku Kalu, kurš ir jauns indietis no Keralas štata, un viņa draudzeni, šķiet, racionāli izvēlēta francūziete gados. (Kura nerunā nevienā citā valodā kā vien franču.) Šīs attiecības man liek pasmaidīt, bet Kala ir patiešām izskatīgs, savukārt francūzietei ir Eiropas pase. Lai kā arī būtu, nakts dzīve Arambolā ir īsa, jo likums atļauj bārus turēt atvērtus tikai līdz vienpadsmitiem vakarā. Un ar to esam apmierināti gan mēs, gan citi, jo eksotika un skaistums, ko piedāvā dienas gaišais laiks, ir daudz vērtīgāki un neparastāki nekā, lai arī savdabīgie, tomēr mazliet eiropeiskie bāri un diskotēkas.
Atpakaļceļš uz mazo Mordžimu izrādās vētraināks, nekā iecerēts. Turpat Arambolā noīrējam motorolleru, taču netipiski klimatam uznāk spējš lietus. Satiksme pat samērā vēlajā vakara stundā ir ļoti dzīva, un divdesmit minūšu ilgais brauciens šķiet stundas garš. Atgriešanās bungalo pa mazo kāpu celiņu norit pilnīgā tumsā, jo ir tā saucamais melnais Mēness, tas nozīmē, ka mēness nav. Tas ir mazliet smieklīgi, akli taustāmies gar krūmiem, jo kā jau iesācējiem lukturīša mums nav.
Bērniem draudzīgi
Šodien zinu, kad braukšu nākamreiz, noteikti ar dēlu, kuram ir trīs gadi. Indija vispār bērniem ir ļoti labvēlīga. Piekrastē un uz ielām arī eiropiešu bērni dzīvojas savā nodabā drošā attālumā, un mazos cilvēkus Indijas sabiedrība pieņem ļoti labprāt, viņi ir visur, pat ļoti vēlos vakaros ģimenes vakariņo kopā ar mazajiem, kuri visā piedalās, ja neaizmieg. Arambolā vēlos vakaros grūtāk būs sastapt jaunas indiešu meitenes vienatnē nekā bērneļus. Goa smilšainās, palmainās un saulainās pludmales ir plašas un ņudz no mazām mušiņām, gliemežiem un krabīšiem, kas ātri pārskrien no vienas alas uz otru, visi šie radījumi bērneļiem ir īsts spēļu laukums. Ja vecākiem gribas pabūt vienatnē, viegli ir noorganizēt aukli vai atstāt bērnus tūristiem izveidotajos dārziņos.
Kā jau pirms došanās uz jebkuru eksotisku valsti, it sevišķi, ja braucat kopā ar maziem bērniem, jāapmeklē ārsts un jāparūpējas par nepieciešamo vakcinēšanu. Kaut arī daba zina, ko dara, piesardzība tomēr nebūs lieka, jo esam pieraduši pie cita klimata un mikrofloras.