Nepieciešamība rast finansējumu pedagogu algu paaugstināšanai izrādījusies pirmais nopietnais pārbaudījums izglītības un zinātnes ministrei Mārītei Seilei. Ja valdība neatvēlēs naudu skolotāju algu jūtamai palielināšanai, pedagogi sola ne tikai piketēt, bet arī streikot. Savukārt ministrei jau gadījies pieļaut atkāpšanos no amata - «Ja valdība neradīs iespējas piešķirt papildu finansējumu pedagogu darba samaksas modeļa ieviešanai, izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile neizslēdz iespējamu demisiju,» vēstīja LETA. Savā tviterkontā Mārīte Seile gan ierakstīja: «Līdz šim neesmu apsvērusi iespēju demisionēt.»
Patlaban Finanšu ministrija paziņojusi, ka plānots rezervēt papildu trīs miljonus eiro pedagogu algu palielināšanai no 2015. gada 1. septembra. Tomēr, visticamāk, ar solīto summu nebūs gana, lai Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība atteiktos no jebkādām protesta akcijām.
Protams, nevar noliegt, ka ievērojama daļa skolotāju saņem ieguldītajam darbam neadekvāti zemu atalgojumu. Te gan jāpiebilst, ka uz radikālām atalgojuma atšķirībām skolotāju darba samaksā, ko ietekmē daudz dažādu faktoru, norādījuši kā izglītības politikas veidotāji, tā paši pedagogi. Turklāt ikvienam, kurš izprot ekonomikas likumsakarības, ir skaidrs, ka sistemātisks, saprātīgs atalgojuma kāpums ir spēcīgs, valsts ekonomisko izaugsmi sekmējošs faktors, piemēram, ja pedagogs izcīnīs algas pielikumu, varēs biežāk iegādāties kādu grāmatu, teātru izrāžu un koncertu biļetes, kā arī pirkt nevis lētākos importa, bet ekoloģiskos, Latvijā ražotos pārtikas produktus. Ja liela daļa iedzīvotāju par darbu saņem tikai tik daudz naudas, lai izdzīvotu, uz biznesa uzplaukumu var cerēt vien lētas pārtikas tirgotāji, rāda ekonomikas analītiķu secinājumi.
Tomēr problēma ir tā, ka diskusijas par pedagogu atalgojuma kāpumu aizēno citus, IZM atbildības lokā esošus jautājumus. Ar algas pielikumu skolotājiem vien būs par maz, lai vispārējās izglītības saturs tuvinātos šolaiku realitātei, lai skolēni ar lielāku entuziasmu apgūtu dabaszinātņu jomas mācību priekšmetus un lai jaunieši pēc vidusskolas pabeigšanas varētu racionāli izvērtēt augstskolu piedāvājumu un darba tirgus prasības. Ne mazums paveicama ir arī augstākās izglītības kvalitātes pilnveidošanā, jo patlaban studiju programmas piedāvā izglītības iestādes ar ārkārtīgi atšķirīgu darba kvalitāti. Jāizlemj arī, kā reformēt zinātnisko institūtu jomu, lai Latvijas zinātnieki varētu pilnībā izmantot savu intelektuālo potenciālu un viņu sasniegumus neierobežotu konkrētā institūta finansiālie sarežģījumi. Ne mazums paveicama ir profesionālās izglītības iestāžu un uzņēmēju sadarbības stiprināšanā, kurā jau sperti vairāki veiksmīgi soļi, bet ieliktais pamats vēl jānostiprina. Turklāt joprojām aktuāla ir politiski un emocionāli jūtīgā tēma - lojalitātes pret mūsu valsti un intereses par latviešu valodas apguvi stiprināšana mazākumtautību skolās.
Tāpēc jācer, ka IZM jaunā vadība pievērsīsies gan minētajiem, gan vēl citiem būtiskiem nozares jautājumiem, nevis atkāpsies tikai un vienīgi skolotāju algu dēļ.