Atdzīvojušies mācīšanās procesi organizācijās - gan pateicoties ESF naudai, gan pašu nopelnītajam uzņēmumos, gan atklāsmei, ka «nemācīties ir par dārgu». Sarīkot semināru ar glītiem un mūsdienīgiem tematiem nav nekāda lielā gudrība, gluži tāpat kā prezentācijai sagatavot slaidus, kas atspoguļo to, ko mācību dalībnieki vēlas dzirdēt. Vismūsdienīgākās un skanīgākās atziņas neko nelīdz, ja tās nav kļuvušas par cilvēka paša pieredzi. Tāpēc patiesa gudrība ir veidot tādu mācīšanās vidi, kas izaicina mācību dalībniekus jaunai attīstības pakāpei - nevis kaut ko saprast tikai ar prātu, bet lai tas kļūtu par viņa paša iekšēju pieredzi un pārliecību.
Tiktāl viss ir diezgan vienkārši un saprotami - ja vien reizi pa reizei esam ko palasījuši vai padomājuši par pieaugušu cilvēku attīstību. Organizāciju atbildīgie cilvēki krietni nopūlas, gan lai izdibinātu, kādas prasmes vai zināšanas būtu jāpilnveido viņu darbiniekiem, gan lai atrastu piemērotāko attīstības risinājumu. Mācību kompānijas cītīgi gatavo programmas, metožu un semināra norises stāstus un pievieno pasniedzēja, lektora, trenera, skolotāja - sauciet, kā vēlaties, - pieredzes aprakstus.
Bet bieži aiz borta paliek svarīgākais - kā pasniedzējs veido mācīšanās (nevis mācīšanas) vidi, kā viņš rosina pieauguša cilvēka mācīšanos?
Lai ikkatra laika un naudas vienība savu darbinieku attīstībā būtu vērtīga investīcija organizācijas kopējā darba rezultātā, atbildīgajiem cilvēkiem jāizdara dažas vienkāršas lietas.
Pirmkārt. Bieži mēs mācām cilvēkus, jo «vajag viņiem iemācīt», bet īstā problēmas sakne ir vadītāji organizācijā - lielai daļai nepiemīt līderība un viņi, būsim godīgi, nemaz nevada. Biežākā kļūda, ko pieļauj vadītāji, ir pieņēmums, ka citu cilvēku domāšanai, vērtībām, motivācijai un rīcībai būtu jābūt līdzīgai viņu pašu dzīves un uzvedības principiem. Tāpēc rīcība, ar ko jāsāk: veidojiet vidi, kurā mācās vadītāji. Vadītājiem jābūt pašiem sev kā pārmaiņu projektiem. Atrodiet patiešām izcilus pieaugušo pasniedzējus (tādi ir Latvijā), kas prot un spēj veicināt īstu mācīšanos - tādu, kas sākas ar skarbās realitātes apzināšanos, nevis skaistu ideālu par līderību noklausīšanos.
Otrkārt. Atrodiet pieaugušo pasniedzējus, kas strādā ar pilnīgu pārliecību, ka mācību dalībnieki ir attīstības instrumenti paši sev - viņiem vienkārši vajag drošu un atvērtu vietu, kur vienlaikus saglabāt savu identitāti un elastīgi attīstīties. Šeit pasniedzējs nefokusējas uz savu stāstāmo, bet tur acis un ausis vaļā, lai pamanītu visus notikumus un attiecību procesus ikvienā indivīdā un grupā, un izmanto tos efektīvai mācīšanās veicināšanai.
Treškārt. Apslāpējiet vēlmi norādīt, ko un kā katram vajadzētu iemācīties un «mēs viņu tādu un tādu gribam pēc mācībām». Tā ir salīdzinoši liela augstprātība domāt, ka mēs zinām, kas mācību dalībniekiem vislabāk noderēs. Esiet drosmīgi, atļaujiet to izlemt viņiem pašiem. Tiesa gan - cilvēks nevar zināt, kāda palīdzība viņam vajadzīga sevis attīstībā, ja ir pārliecināts, ka ar viņu viss ir kārtībā. Nemeklējiet vienu vislabāko metodi, ar kuru kāds «atvērs acis» vai kaut ko iemācīs jūsu darbiniekiem. Atrodiet pieaugušo pasniedzēju, kas ir spējīgs rīkoties ar vispiemērotākajiem instrumentiem, lai veidotu spontānu un radošu sadarbību starp sevi, grupu un individuālām personībām ar vienu vienīgu mērķi - veicināt patiešām nozīmīgus domāšanas, sevis apzināšanās un savas rīcības izvērtēšanas procesus. Mācīšanās notiek, gan veidojot pozitīvu skatu nākotnē, gan atskatoties atpakaļ uz mazajām uzvarām - uz ceļu, pa kuru gājām, līdz nonācām pie jaunām atziņām. Jums ir vajadzīgs pasniedzējs, kas ir spējīgs veidot nākotnes vīziju un vienlaikus pavērst cilvēku uzmanību atpakaļ - paraudzīties vēlreiz uz visbūtiskākajiem momentiem mācīšanās procesā, rīcībā, savstarpējos dialogos, secinājumos un pārspriedumos. Tā cilvēks virzās no zināšanām uz patiesu gudrību.
Ceturtkārt. Jautājiet pieaugušo pasniedzējam, kā viņš attīsta pats sevi, - viņš var palīdzēt attīstīties cilvēkiem tikai tik tālu, cik savā attīstībā ir ticis pats. Nesamierinieties ar atbildi par konferencēm, grāmatām, internetu. Jautājiet, kā tieši pasniedzējs izvērtē savu darbu. Prasme un spēja atrast sevī attīstāmās lietas nav vājuma pazīme, bet gan gluži otrādi - spēka pazīme. Jums ir vajadzīgs pasniedzējs - nobriedusi personība, kas prot un spēj gan nemitīgi pilnveidoties, gan veicināt pieaugušo mācīšanos.
Piektkārt. Esiet ieinteresēti tajā, kā jūs kopīgi mērīsiet mācīšanās rezultātus. Diez vai ko būtisku cilvēku attīstībā dos pasniedzējs, kurš fokusējas uz semināra novērtēšanas lapu «5 balles no 5» vai to, lai darītu visus laimīgus. Atrodiet pasniedzēju, kas prot un spēj gan apvienot netveramo laimības sajūtu ar vēlmi mācīties turpmāk, gan iedrošināt un iedvesmot mācību dalībniekus kaut ko darīt citādi, varbūt pat - kļūt citādiem. Patiešām vērtīga mācīšanās vide parasti rada veselīgu diskomfortu, nebaidieties no tā. Lai iemācītos ko jaunu, jābūt gatavam drusku zaudēt, kādu brīdi būt mazliet mazāk kompetentam. Jums ir vajadzīgs pasniedzējs, kas ir spējīgs sabalansēt šo komfortu nekomfortā - atļauj šaubīties, kļūdīties, neticēt un galu galā iedrošina rīkoties pa jaunam.
Kā pamanījāt, šeit nav nekā par aktuālākajām tēmām, mūsdienīgākajām metodēm vai tendencēm. Šis ir par klasiku - mācīšanās rosināšanu pieaugušam cilvēkam. Esiet īpaši atbildīgi un prasīgi, izvēloties partnerus (pasniedzējus, koučus, trenerus, skolotājus) savu darbinieku attīstības ceļam. Skanīgs semināra programmas virsraksts ir nulles vērts, ja tas neveicina mācīšanos. Jebkam, ko dara pieaugušo pasniedzējs, ir jāsniedz labums mācību dalībniekiem viņu attīstībā. Un tam rezultāts būs jūsu organizācijas attīstība.
Pieaugušo pasniedzēji, katru reizi, kad, šo lasot, gribējās iesaukties: «Bet es jau tā daru!» -, pastāstiet konkrētu stāstu saviem klientiem - organizācijas atbildīgajiem cilvēkiem: kad es pēdējo reizi tā darīju, kāds tam bija rezultāts. Nozīmīgas un noturīgas pārmaiņas prasa milzu darbu.