Tas ir saistīts ar Krievijas un Ukrainas sakarību. Gāze ir politisks instruments. Esošās krīzes liecina, ka vajadzīgi mājas darbi, lai izvairītos no jautājuma politizācijas. Latvijā ļoti karsti debatēja, vai gāze vai cietais kurināmais. Tas bija politisks lēmums iet uz cieto kurināmo, lai diversificētu. Tajā pašā laikā ir jānosaka drošības spilvens valstīm, kuras vairāk grib iet uz gāzi vai kurām nav pietiekamas drošības gāzes piegādē. Tas būs ar likumu noteikts - ja es būvēju jaunu staciju ar gāzes ģenerāciju, man jādomā, kur man ņemt gāzi, ja man piepeši lielākais piegādātājs pārtrauc piegādāt. Tas automātiski nozīmē - vai nu man jābūvē sašķidrinātais gāzes terminālis, vai jāpanāk labāks savienojums ar valstīm, kurām ir krātuve vai pieeja uz sašķidrināto gāzi. Tas nedaudz sadārdzina gāzes izmantošanu nākotnē, bet tas padara šo jautājumu ne tikai politisku, bet matemātiski aprēķināmu. Mēs neuzspiežam katrai valstij veidot gāzes krātuves, bet principā mēs panākam situāciju, ka, ja man nav gāzes krātuves, tad man ir jābūt pieejai citai gāzei. Latvijas gadījums šobrīd ir diezgan komfortabls Inčukalna dēļ.
Jūs izteicāties, ka viena no Baltijas valstu enerģētikas tirgu problēmām ir tā, ka monopolisti nesadarbojas. Ko jūs ar to domājat?
Piemēram, kāpēc nevarētu būt situācija, ka ir starpsavienojums starp Lietuvu un Latviju un Latvijas gāzes krātuves tilpums tiek izmantots, lai apgādātu Lietuvu gadījumā, ja ir krīzes situācija? Tas nozīmē izmantot to potenciālu, kas ir Baltijas valstīm kopumā. Otra lieta - mani pārsteidz, ka gāzes un elektrības kompānijas konkurē tirgos.
Kam šobrīd būtu jābūt Latvijas galvenajām prioritātēm enerģētikā?
Pirmais ir energoefektivitāte, kas šobrīd veicinātu labāku konjunktūru un radītu darbvietas. Otrs ir radīt atjaunojamās enerģijas, jo Latvijas bagātība ir biomasa, un jādomā, kā šo biomasu izmantot Latvijas izaugsmei. Trešais, Latvijai ir zināms potenciāls zinātnē, kas saistīts ar enerģiju, un es domāju, ka šī būtu niša, kas būtu jāatbalsta saistībā ar atjaunojamajām enerģijām.
Kādas ir bijušas Latvijas kļūdas?
Baltijas enerģijas politikā pietrūka sadarbības starp valstīm. Politiskā līmenī kaut cik gāja, bet līdz zināmai robežai. Katra no Baltijas valstīm ir pārāk maza, lai izveidotu skaidru un stabilu enerģētikas politiku. Beidzot mēs esam aizgājuši uz to, par ko mums sen vajadzēja domāt, tas ir, savienošanos ar Ziemeļvalstu enerģētikas tirgu. Ja runājam par energoefektivitāti, tad to varēja izdarīt daudz vairāk, it īpaši gados, kad bija izaugsme. Vismaz būtu kādas nozares, kas turpinātu augt.
Jūs nesen Ankarā parakstījāt līgumu par Nabucco gāzesvada celtniecību, kad pa to reāli sāks plūst gāze?
2014. gadā. Nabucco ir viena no lielākajām uzvarām pēdējo gadu laikā, jo ir radīti nosacījumi gāzes transportam pa tiešo no alternatīviem piegādātājiem. Tas nebija viegli.
Ko vēl pieskaitāt savām uzvarām?
Lielākais ir koherenta Eiropas politika. Otrs ir iekšējais tirgus. Tad daudzi pasākumi energoefektivitātē. Ļoti skaidra attīstība atjaunojamajās enerģijās. Tā ka es varētu teikt, ka visās lietās esam spēruši milzīgus soļus. Es pat nevaru pateikt vietu, kur mēs varētu sasniegt vairāk. Faktiski ir viena vieta. Tas ir, jāiegulda vairāk naudas sadaļā zinātnei un pētniecībai. Tur ir stratēģiska atpalicība no Amerikas, kas vairāk naudas liek atjaunojamās enerģijas tehnoloģijās. Tam, kam ir tehnoloģijas, ir peļņa. Enerģētikai jābūt vienai no Eiropas nišām, mums ir daudz lielāks akcepts sabiedrībā gan energoefektivitātes pasākumiem, gan atjaunojamajām enerģijām.
Pirms gada jūs ļoti skaidri teicāt, ka negribat otru komisāra termiņu. Taču pēdējā laikā radusies sajūta, ka esat sācis domāt par palikšanu.
Tā ir taisnība. Taču tas tiešām ir noticis pašā pēdējā laikā. Diezgan daudzi cilvēki ar mani ir runājuši, un, ja daudzi runā… Man jau nekad nav bijis izteikta argumenta, ka man negribētos vēlreiz. Vienkārši es domāju, ka pieci gadi ir pietiekami un es esmu noguris. Tas ir galvenais arguments. Šobrīd tā lieta Latvijā tiek pārlikta uz rudeni. Es būtībā neesmu mainījis savu lēmumu, taču esmu kļuvis daudz domīgāks par to, jo, protams, tas darbs ir interesants un var jau būt, ka es varu to darīt. Es neesmu tik stiprs, kāds es būtu bijis pirms nedēļas.
Vai ar jums ir runājis premjers?
Premjers ir ar mani runājis, pat vairākas reizes. Par to, kāda mana nostāja. Pēc pēdējās sarunas nolēmu, ka došu galīgo atbildi septembrī, vai es esmu šajā spēlē vai neesmu. Šobrīd paliek tā, kā ir pašā sākumā, ka es neesmu kandidāts.
Ja jūs tomēr teiksiet nē, kādiem ir jābūt galvenajiem kritērijiem šim kandidātam?
Es arvien domāju, ka tie ir kritēriji, saistīti ar politisku vai diplomātisku darbību. Tāpat ir jābūt kaut kādai vīzijai par sfēru, kurā strādā. Jābūt spējai formulēt politiku, jau iepriekš pierādītai. Otrs ir pārliecināt par to, ka izvēlētā politika ir arī visu pārējo interesēs. Šajā darbā tas nozīmē strādāt trīs auditorijām - dalībvalstis, parlaments un mediji. Ja viens no viņiem ir izteikti pret, tad nekas nenotiks. Trešais ir spēja strādāt ar dienestu. Dienests ir ļoti neatkarīgs, ja komisārs nebūs pārliecinošs, tad tas ir bezcerīgi kaut ko sasniegt.
Ja tas nebūs, būs pagrūti Eiropas Parlamentā aizstāvēt sevi. Parlaments būs ļoti, ļoti prasīgs šoreiz. Tā kā viņi vēlāk iztaujās komisārus, tad iepriekšējā noklausīšanās būs tīri tādi ziediņi, salīdzinot ar to, kas nāks tagad rudenī. Tā kā tas ir otrais mandāts Barrozo, tad jābūt spējīgiem sākt startu kustībā. Prezidentam tiks izvirzītas augstākas prasības, un prezidents arī prasīs no saviem komisāriem.
Jābūt pieredzei izturēt preses spiedienu. Man ir bijuši spiedieni, teiksim par elektrospuldžu pārstāšanu pārdot tirgū. Tas nav viegls lēmums, tev jāmēģina aizstāvēt. Vai arī koncernu sadalīšana, ražošanas atdalīšana no pārvades, kas arī nebija tik viegls process. Ar to ir jārēķinās.
Vai Latvija ar to rēķinās? Ja paseko līdzi debatēm par eirokomisāra izvēli, rodas iespaids, ka tā ir kārtējā iekšpolitiskā tirgošanās, neņemot vērā Barrozo vēlmi redzēt stiprus kandidātus un aso iztaujāšanu Eiropas Parlamentā.
Latvija šobrīd ir grūtā situācijā. Komisijai ir liela nozīme gan kā aizdevuma devējam, gan kā atbalstam visādās sfērās. Barrozo ir pierādījis, ka ir ļoti labs Latvijas patriots un dara visu, lai palīdzētu. Tas automātiski nozīmē, ka mums jāskatās, lai komisijas prezidents būtu stiprs. Ja mēs vājinām komisijas prezidentu, tad mēs šaujam savā kājā. Tas ir neapšaubāmi.
Barrozo prasīs, ka tam ir jābūt labam kandidātam un viņš nevājina it īpaši parlamenta noklausīšanās. Tā ka Latvijai ir divas problēmas. Viena - iepriekšējā noklausīšanās mums nebija veiksmīgākā, un tā atmiņa paliek. Otrs - Latvija ir slavena ar ekonomisko krīzi. Mēs varam rēķināties, ka Latvijas kandidātam būs jāiztur ļoti daudz. Tas nozīmē, ka viņam jābūt stipram, jo viņš ne tikai pats izgāzīsies, bet arī raus lejā komisijas prezidentu. Tas ir viens no galvenajiem kritērijiem, cik lielā mērā šis kandidāts stiprina komisiju un prezidentu.
Ja jūs tomēr nolemjat pamest EK un atgriezties Latvijā, ko jūs darīsiet? Vai tiesa, ka jūs varētu kļūt par līderi labējo spēku konsolidācijas procesā radītai partijai?
Es ne ar vienu neesmu runājis. Es domāju, ka es mēģināšu iet politikā, ja es atgriezīšos Latvijā, tas ir neapšaubāmi. Taču es neesmu runājis par šādu politisku konsolidāciju. Es domāju, ka tas ir loģiski, ka ir vajadzīga kaut vai minimāla konsolidācija. Latvija šobrīd ir tādu uzdevumu priekšā, ka ir vajadzīga ļoti skaidra atbildība. To nevar panākt, ja ir ļoti liela partiju sadrumstalotība. Uz nākamajām vēlēšanām partijām vajag vienoties izveidot vienu sarakstu vēlētājiem, lai nākamajā pēcvēlēšanu periodā panāktu to, ka valsts atgriežas uz stabilizācijas ceļa. Bez konsolidācijas tas nav iespējams.
Vai konsolidācijas procesā nebūtu jānotiek arī attīrīšanās procesam? Piemēram, atbrīvojoties no tā dēvētajiem partiju īpašniekiem?
Ja kāds uzņemas partijas vadību, tad viņam ir jābūt neatkarīgam. Jāparāda savā reālajā darbībā, ka viņš ir neatkarīgs, jo es esmu dzirdējis - atmetam to vai citu līderi. Ne par to ir runa, runa ir par to, ka cilvēks, kurš vada partiju, ir neatkarīgs. Tad nevienam neradīsies jautājums, ka kāds ir jāaizdzen projām. Jautājums - vai šie cilvēki, kas vada, ir neatkarīgi? Tiem cilvēkiem, kas ieņem partijas vadību, ir jārada sabiedrībā pārliecība, ka viņi ir neatkarīgi lēmumu pieņemšanā. To var izdarīt tikai ar konkrētu lēmumu pieņemšanu.