Večas un dāmas
«Esmu lauku meitene, skolas gados katru dienu septiņus kilometrus gāju kājām uz skolu,» bērnības rūdījumu atceras Laima Poga. Viņas tēvs bijis agronoms, padomju laikos agronomus sūtīja uz objektiem, kur vajadzēja pacelt lauksaimniecību, tādēļ ģimene Kurzemē bieži mainīja dzīvesvietu. «Sākumā šķita briesmīgi, tik bieži skolas jāmaina! Tagad domāju - tā bija laba pieredze. Jaunā vietā vienmēr parādīt sevi, iepazīt apstākļus, iegūt jaunus draugus,» atzīst Laima.
Pēc vidusskolas aizgājusi mācīties uz Taškentas Svešvalodu institūtu. To pabeigusi, iestājusies Ļeņingradas Augstākajā kultūras skolā. «Manā plūsmā bija 250 cilvēku no visas Padomju Savienības. Tikai divas bijām, kas augstskolu pabeidza ar sarkano diplomu. Pēc diploma pasniegšanas mani paaicina rektors un saka, ka šajā gadā atver juridisko fakultāti un izcilniekus tajā aicina stāties bez konkursa. Es izbijos! Tagad to nožēloju. Bet manas draudzenes meita ir juriste, kad viņa sāk tos pantus skatīt, domāju - tas man nepiestāvētu. Varbūt tā arī bija pareizi,» secina Laima. Latvijas Universitāti Laima pabeigusi kā pedagoģijas maģistre. Trīs augstskolas pēc kārtas! «Jā, man vienmēr patīk kas jauns. Ja kaut ko jaunu dzīvē neiegūstu, jūtos tāpat kā, ja ilgāku laiku nepaēdu, - sāk sāpēt galva, un ķermenī nemiers. Iekšējā pasaule diktē: Laima, dari kaut ko, neapstājies un neesi tāda pati kā vakar!» sajūtas raksturo Laima Poga. Katru dienu cilvēkam jābūt citādam, uzskata seniore, un šī pārliecība nav rimusi joprojām. «Lai gan... Smiekli nāk. Pavadu mazdēlu uz treniņiem, viņš mudina: «Ome, vai tu nevari iet ātrāk?» Nevaru, laikam vecums nāk virsū. Viņš atbild: «Tev jau vecums ir atnācis.» Var jau būt, ka pēc gadu skaitļiem ir atnācis. Nākamgad man būs 70! Šķiet, tās ir tā-ādas vecenes! Kad pati ar dāmām satiekos, viņas iedalu večās un dāmās. Večas neiet laikam līdzi, dzīvi nomuļļājušas un nu to izvelk. Bet dāmas ir tās, kas jūtas labi, ir jaunas, smukas un varenas. Domāju, savā iekšējā pasaulē esmu dāma,» atzīst Laima. Viņa neslēpj - gājusi arī uz kosmētisko salonu. «Desmit reizes samaksāju pa 15 latiem, izrēķināju un ar šausmām nodomāju - tā ir puse cenas ļoti labam ceļojumam! Un vairāk neeju, labāk aizbraucu pasauli paskatīties,» smejot nosaka Laima.
Pasaule mūsu mājas
«Latvija ir skaista,» saka Laima, «bet ar to nepietiek, XXI gadsimtā tas ir par maz. Tomēr pasaule arī ir mūsu mājas.» Par angļu valodas skolotāju Laima Poga nostrādājusi 31 gadu, taču paralēli bijusi arī gide. Izbraukāta visa pasaule, un arī tagad Laima vada ekskursijas, sadarbojoties ar vairākām tūrisma aģentūrām. Zinot, ka cilvēkiem līdzekļu nav daudz, Laima iesaka, viņasprāt, burvīgu maršrutu: «Nesen biju Polijā - Varšava, Krakova, Veličkas sālsraktuves, Zakopane un Čenstohova. Vienā maršrutā pieci UNESCO kultūras mantojuma objekti! Šis maršruts ir brīnums!» Laima piekrīt - jā, aizbraucot uz tālām zemēm, gribas justies kā baltajam cilvēkam... «Bet kas liedz vienkāršākā vietā apēst zupiņu un aiziet uz dārgu vietu izdzert tasi kafijas? Es vienmēr tā daru. Un, kad esam kompānijā, pasūtām trīs nacionālos ēdienus, lūdzam atnest trīs šķīvjus un sadalām! No pieticības nav jākaunas, tieši tā cilvēku grezno. Jo vienkāršāks cilvēks, jo jaukāks,» novērojusi Laima.
Ceļojumos gidei nākas sastapties ar dažādiem ļaudīm, un Laima atzīst - viņa mazliet bīstas un diplomātiski cenšas izvairīties no cilvēkiem, kas ir nervozi, ar visu neapmierināti, vienmēr kritizē. «Esat dzirdējuši teoriju par to, ka sliktās domas apaug ar sliktām un nāk atpakaļ? Un labās domas apaug ar labām un nāk atpakaļ? Aizbraucot uz kūrortu, brīnāties - kāpēc ir tik viegli un patīkami? Kāpēc tik laba gaisotne? Tāpēc ka uz kūrortu neviens nebrauc ar sliktām domām, nevienas tautības pārstāvis. Labās domas tad saplūst kopā, un cilvēks atgriežas bagātāks, interesantāks.»
Vienkārši lustīgs cilvēks
Lasītāji, kuri Laimu Pogu ieteica šai intervijai, viņu raksturoja kā enerģisku, labsirdīgu un dzīvespriekam iedvesmojošu gidi. Taujāju, kas Laimā dominē - pedagoga vai tomēr ceļotāja gars? «Esmu vienkārši lustīgs cilvēks! Man nepatīk uzspiest savas pedagoģiskās domas. Es vispār pati nekad nepieņemu nevienu padomu, tikai arodspeciālistu padomus - vai tas drēbnieks, kurpnieks vai dakteris. Jo tā muļķīgā, vispārīgā pļāpāšana - tā ir tik pavirša! Tā ir rupja iejaukšanās cilvēka iekšējā pasaulē,» novērojusi Laima.
Viņa vienmēr atceroties kādu anekdoti par padomu došanu: «Pie psihologa ienāk pacients. Pēc piecām minūtēm psihologs saka: šodien jūs tāds kā nemierīgs, neuzmanīgs. Pacients: es tagad gribu uz tualeti. Psihologs: ā, par to tad arī parunāsim...» Pati Laima padomus mēdzot dot ļoti uzmanīgi. «Sliktā nozīmē apbrīnoju tos cilvēkus, kuri saka: nu tikai savai meitai pateikšu! Kā viņi nesaprot, ka jaunā paaudze jau sen mūs ir pāraugusi, ka viņi ir gudrāki, pareizāki un visu dara atbilstoši mūsu laikmetam?! Kad mēs dzīvojām, tas biju mūsu, kara bērnu, laikmets - tad bērni un mazbērni apmēram vienādā tempā attīstījās. Progress bija lēns. Bet tagad - kā mēs ar savu veco pieredzi drīkstam stumdīt un grūstīt, un iejaukties? Pret savu meitu un znotu izturos ar pietāti, jo viņi ir ļoti gudri, visu savā dzīvē sakārtojuši, un viņiem nevajag vecu cilvēku iejaukšanos,» uzskata Laima un piebilst, «mūsu jaunatne ir kolosāla!»