Vajag radošu pieeju
Elita stāsta: «Ekovirtuves apmeklētāji jau laikus pasūta šos pārtikas grozus un avansā iemaksā naudu, bet mēs, izvēloties to labāko, kas mums ir, piecu latu vērtībā komplektējam savu piedāvājumu. Francijā, kur nesen biju pieredzes apmaiņas braucienā, šāda sistēma darbojas jau sen, un tur ekoloģiski tīro produktu cienītāji par to piegādi maksā vismaz pusgadu uz priekšu. Mums šī ideja vēl ir bērnu autiņos un pasūtītāji piesakās un maksā pagaidām tikai nedēļu uz priekšu.» Ja kādam pircējam neiet pie sirds kāds viņa grozā ieliktais dārzenis, var samainīt ar citu pircēju.
Elita un Jānis atzīst, ka šāda veida sadarbība ir liela uzticēšanās pircēja un pārdevēja starpā. «Mēs nevienu brīdi nedrīkstam pievilt savus klientus, jo, iesaistoties šajā sistēmā, ar viņiem ik nedēļu tiekamies vaigu vaigā,» saka Jānis. Lai pārliecinātos, kur un kā auguši pasūtītie dārzeņi, Ekovirtuves klienti vispirms ieradušies Eicēnos un apskatījušies saimniecību, ko vietā, kur reiz bijusi muižas dārzniecība un vēlāk slējušās kolhoza siltumnīcas, Elita un Jānis izveidojuši. Tagad pircēji atkal grib braukt talkā - palīdzēt saimniekiem vākt ražu un pēc tam atpūsties. Elita atzīst, ka arī tas satuvina šīs sadarbības partnerus. «Man patīk, ka zemnieks šajā procesā var būt radošs. Tā nav tikai mūžīgā sēja, ravēšana un pēc tam doma par to, kur izaudzēto realizēt. Te katru nedēļu jādomā, ko jaunu piedāvāt saviem klientiem, lai viņiem nezustu vēlme sadarboties,» saka Elita, kas ir diplomēta dārzniece un savulaik arī strādājusi vietējā kolhoza dārzniecībā.
Jānis piebilst, ka tieši daudzveidīgā saimniekošana ir Eicēnu priekšrocība, ar ko viņi ir interesanti saviem klientiem. Šodien grozā tiek likti visu veidu dārzeņi, kas izauguši saimniecībā, bet rudenī tiem droši vien pievienosies skābēti kāposti, kastītēs fasēti rīvēti svaigi burkāni. Kad nobriedīs labība, piedāvājums tiks papildināts ar putraimiem un grūbām, kas tuvējās dzirnavās tapušas no pašu audzētiem graudiem.
Darbs visu gadu
Stāstot par saimniecību, Jānis saliek visu pa plauktiņiem - agrā pavasarī siltumnīcās tiek uzziedinātas puķes, kas dod pirmo starta kapitālu zemes sagatavošanai un dārzeņu sējai. Vēlāk saimniecības pamatienākumus jau veido dārzeņu realizācija vairākos veikalos Rīgā, Siguldā, turpat Straupē vietējā lauku labumu tirdziņā un tagad arī Ekovirtuvē. Puķes vasaras otrajā pusē, īpaši, kad pagājuši kapu svētki, pircējus vairs daudz neinteresē. Bet ziemā, kad dārzeņu un puķu audzētājiem parasti ir tukšāks periods, siltumnīcā tiek audzēti zaļumi. Tādā veidā, plānojot darbību cauru gadu, arī ienākumi tiek plānoti visu gadu. Ģimeni finansiāli nodrošināt izdodoties.
Tikai videi draudzīgi
«Visus šos gadus esam bijuši uzticīgi saimniekošanai ar videi draudzīgām metodēm, kaut gan tas nav nācies viegli. Deviņdesmito gadu sākumā vieni no pirmajiem ieguvām sertifikātu, kas to apliecina, un ar savu produkciju lepni devāmies uz tirgu. Uzlikām uz letes savu sertifikātu un priecājāmies. Taču, kad kāda kundze krievu valodā jautāja, vai mēs tos sertifikātus arī tirgojam, sapratām, ka tobrīd cilvēki tam vēl nav gatavi. Tā mūsu bioloģiskā saimniekošana panīka, bet vēlāk atkal pamazām to attīstījām,» atceroties senos notikumus, Jānis palaiž lielo smējienu un, atstūmis pakausī cepuri, sirdīgi stāsta, ka latviešu zemnieki paši laika gaitā sabojājuši visu tirgu un tagad par to sūkstās gar stūriem: «Skaidrs, ka tam zemniekam, kas loka muguru tīrumā, nav laika stāvēt tirgū, bet atdot visu izaudzēto nakts tirgū par kapeikām un pēc tam vainot tajā visu pasauli arī ir muļķīgi. Ir jādomā kaut kas cits.» Elita piebilst, ka vislabāk to sapratusi tad, kad bijusi smagi slima: «Tajā brīdī teicu - vai nu es par savu darbu saņemu attiecīgu samaksu, vai metu tam visam mieru. Paradokss - un, tiklīdz sāku par savu produkciju prasīt lielāku samaksu, atradās gan pircēji, gan nauda nāca. Tāda ir naudas enerģija.»
Mest visu pie malas Elitai un Jānim neļauj vēl kāds iemesls. Atšķirībā no daudziem jauniešiem, kuri nespējot saredzēt saimniekošanas perspektīvu un vecākiem atzīst, ka neturpinās rauties laukos, Reinhardu dēli Toms un Nauris pateikuši, ka vecāki nedrīkst apstāties, jo viņu darbam būs turpinātāji. Nauris svilpodams lec traktorā, lai strādātu lauku darbus, un saka, ka nav nekā labāka par tikko uzartas zemes smaržu.