Savā skolā
Toreiz Ilze pa tagadējās Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas gaiteņiem staigāja kā skolniece, taču nu jau - 23 gadu vecumā - pati ir skolotājas lomā. Esot gan nedaudz jocīgi, ka toreizējie pedagogi tagad ir viņas kolēģi, taču šādi viņa labāk izprot savus skolēnus - viņai nav problēmu iejusties bērnu ādā. Dienai gan skolas vestibilā sanāk jaunajai angļu valodas skolotājai paiet garām - sejā viņai joprojām ir skolnieces vaibsti, toties, kad viņa sēž klases telpā pie skolotājas galda, var just, ka sieviete ir pieaugusi.
Savus gadus skolā viņa atceras kā zelta laiku. Meitene vienmēr bijusi aktīva, vadījusi skolēnu padomi un dažādus pasākumus. Pēc viņas iniciatīvas skolā ieviestas arī vairākas tradīcijas, kas tagad - mainītās lomās - nav svešas. Skolas gaiteņos arī pavadīts ļoti daudz laika, jo skolotāji ar savu atdevi radījuši to sajūtu, ka vienmēr ir gribējies atgriezties. Tagad viņa no katra sava pedagoga pārņēmusi labākos knifiņus un izveidojusi savu skolotājas ampluā.
Angļu valodu pamatskolas klasēm Ilze māca jau trešo gadu. Toreiz skolas vadība meklējusi jaunu darbinieku, atcerējusies par Ilzi un uzaicinājusi viņu strādāt. Savu pirmo dienu klases priekšā viņa atceras īpaši spilgti. Pēc negulētas nakts meitenes mamma piedāvājusi viņu aizvest uz skolu. Pa ceļam vēl braukušas rīta agrumā izdrukāt dažnedažādus materiālus, lai pirmā stunda būtu interesantāka. Ilzei no uztraukumiem bijusi pat slikta dūša. «Man bija viss iespējamais - taureņi vēderā kopā ar putniem kaut kādiem. Baidījos no tā, ka, aizveroties durvīm un nostājoties klases priekšā, viss - tu esi skolotājs,» stāsta Ilze. Taču mamma teikusi: «Tev ir jāiet, tas ir tavs darbs!» Klases priekšā gan nav gājis tik traki. Vien kāds no bērniem nav pateicis savu īsto vārdu. «Viņi visu laiku ķiķināja, un es zināju, ka kaut kas nav kārtībā, bet nezināju, kas. Tajā dienā man vēl nebija žurnāla. Tikai vakarā sapratu. Nākamajā dienā atnesu viņam šokolādi un teicu - malacis, izāzēji jauno skolotāju,» atceras pedagoģe.
Cenšas aizstāvēt
Joprojām Ilzei nākas ik pa laikam attaisnot cilvēkiem savu izvēli, jo neizpratnes pilnu skatienu netrūkst. Lai gan viņa stāsta, ka tā ir prestiža profesija, kas dod ieguldījumu visai sabiedrībai un īpašu gandarījumu pašam pedagogam, pārliecināt citus ne vienmēr izdodas. Studiju laikā sieviete arī veikusi pētījumu par skolotāju motivāciju un secinājusi, ka pats pirmais demotivējošais faktors turpināt kvalifikācijas darbību ir nevis alga, kas bija pieņemtā hipotēze, bet tieši sabiedrības statuss. Un jaunā skolotāja nenoliedz, ka tas sāp. «Dažbrīd liekas, ka cilvēki paši nav gājuši skolā un viņiem nav bijis skolotāja, kas par viņiem ir rūpējies un gādājis,» piebilst Ilze. Viņai nav arī skaidrs, kāpēc sabiedrība tik ļoti vēršas pret skolotājiem. Agrāk par sliktu atzīmi vecāki rāja bērnu, savukārt tagad nāk uz skolu un pārmet skolotājam. Ilze gan piebilst, ka personīgi viņai ar skolēnu vecākiem ir ļoti labas attiecības - atbalsts ir jūtams. Iespējams, sabiedrībā valdošie uzskati ir iemesls, kāpēc Ilze ļoti rūpīgi un no visas sirds māca saviem skolēniem izturēties ar cieņu citam pret citu un pret ikvienu darba darītāju. Arī viņas audzināmajā klasē panākta sapratne - kopā viņi ir spēks, un, ja neveicas vienam, pārējie dara visu iespējamo, lai dabūtu to vienu uz kājām.
Savukārt tas, ka Ilze ir savā īstajā vietā, ir iemesls, kāpēc viņa nepārdzīvo par samērā zemo atalgojumu. Pati viņa atzīst, ka tas skan kā klišeja, bet «nauda atnāks pie tā, kurš mīl to, ko dara». Pēc viņas domām, tie, kas visu laiku stāsta, ka nevar atrast darbu, vienkārši nav pietiekami motivēti un necenšas attīstīt savu potenciālu. Viņa gan piebilst, ka tie studenti, kuri šobrīd mācās augstskolā un izvēlējušies pedagoga profesiju, domādami, ka pelnīs žūksni, var droši studijas pārtraukt.
Pievienotā vērtība
Par to, ka Ilzes izvēli nav ietekmējuši negatīvie faktori, ir patiess prieks, jo, kad Diena atrodas viņas audzināmās klases telpā, ir jūtams, cik pozitīvu ietekmi viņa atstāj uz saviem skolēniem. Un te runa nav tikai par interesantajām mācību stundām vai neskaitāmajiem kopīgajiem piedzīvojumiem, piedaloties labdarības akcijās, kopīgi dodoties slēpot vai rīkojot meiteņu vakarus ar klases skolniecēm. Ilze bērnus iedvesmo. Un tas atbilst arī viņas diviem principiem. Ilze pati uzskata, ka viņas pievienotā vērtība ir vēlme kaut par miligramu padarīt sabiedrību pozitīvāku un jauniešus - iedvesmotākus. Turklāt skolotājai ir ļoti svarīgi jebkuram skolēnam likt noticēt sev. Bērniem ir milzīgs potenciāls, un viņa nevēlas pieļaut, ka kaut kas to aizēno. Savukārt skolēnu attieksme, atdeve un pateiktais «paldies!» neļauj viņai nolaist rokas. Viņi skolotāju neuztver kā draudu, bet gan kā pieaugušo, kam uzticas.