Tā bija jaunība ar savu nemieru, trauksmi, sapņiem un ilgām. Jaunība, kad ticējām - pasaule tūlīt mūsu priekšā pavērsies, un visi ceļi vedīs gaišajās tālēs. Vitālajiem spēkiem izsīkstot, šī ticība zudusi. Nav vairs tāda dzīvotspara, ko rada fizisko spēku pārpilnība. Kad spēki dziest, nomāc rūpes par ikdienu, par tuvāko nākotni. Uz pleciem ir pieredze, uzkrātās zināšanas. Nu reiz varētu īsti un pareizi dzīvot, izbaudīt dzīvi, bet... Starp zināšanu un varēšanu ir plaisa. «Ja jaunība zinātu, ja vecums varētu.» Un sirdī iezogas rūgtums, smeldze, raugoties, kādas tagad ir iespējas. Sarunās dzirdam: «Būtu mūsu laikā tā bijis!» Piekrītiet, ja mēs varētu vēl palēkāt īsos bruncīšos, kaut ar dažiem centiem kabatā, skats būtu pavisam citāds.
Jebkurai dzīvei jābūt ar jēgu, mērķi. Ja pilnvērtīgas dzīves vietā ir tikai izdzīvošana, tā ir mokoša bezjēdzības sajūta. Vecie ļaudis jau nesapņo par lēto padomju desu, bet par to, lai šodien vēders būtu pilns. Dzirdēju, kā autoostas kafejnīcā kāds vīrs pajautāja, cik maksā tēja. Uzzinājis viņš vēlējās tikai vārītu ūdeni. Nevaru sev piedot, ka toreiz tēju viņam nenopirku. Kāds tur brīnums, ja cilvēki nespēj no sirds priecāties un atceras laikus, kad badā neviens nemira un cilvēki savās mājās nenosala. Tas gan afišēts netiek. Bet, ja prāva sabiedrības daļa ir neaizsargāta un nelaimīga, šāda sabiedrība nav vesela. Cilvēka dzīvi nosaka divi faktori - viens ir paša griba, otrs - sociālā vide. Cilvēks pats ir atbildīgs tikai par pirmo.
Tagadējie seniori ir kara un pēckara bērni, kas dzīves grūtumus izbaudījuši jau bērnībā. Savā domāšanā vecā paaudze nav brīva, tās ir okupācijas sekas gaidīt pavēles no kaut kurienes. Lasām, ka jārunā par to, ka seniori nav novērtēti, ka jāapelē pie citu jūtām. Domāju, pirmām kārtām jāciena pašiem sevi. Nav tiesa, ka esam strādājuši «netīkamai sabiedrībai». Tā sabiedrība jau bijām mēs paši, mūsu vecāki, jaunā paaudze. Kaut zem svešiem karogiem, skolojām, ārstējām, cēlām - atjaunotā brīvvalsts neradās tukšā vietā. Bija laba materiālā bāze, izglītotu cilvēku potenciāls. Atgādināsim, kas to visu radīja. Nav mūsu vaina, ka šīs vērtības tika izniekotas.
Cieņu izlūgties nevajag, tā mums pienākas. Ja tas nav saprotams, jādomā par kultūras, ētikas, audzināšanas problēmām.