Tas viss ir pareizi, savējie ir jāaizstāv, un, iespējams, vajag arī likumu grozīt, taču šajā gadījumā, aizrunājoties pat līdz preses brīvības ierobežošanai, mani cienījamie kolēģi tomēr jūtami pārspīlē.
Var jau rūkt un dusmoties, teikt, ka De Facto žurnālisti Ilzi Naglu nedrīkstēja kratīt, taču, zinot notikumu attīstību, atļaušos šim viedoklim tomēr nepiekrist. Lai arī juridiski, iespējams, te ir, kur piekasīties, konceptuāli policija rīkojās pareizi.
Pirmkārt, uz Neo jeb Ilmāru Poikānu policija neizgāja, izmantojot I. Naglas kratīšanā iegūto informāciju, tātad pārmetumi, ka tiesībsargi urķējušies žurnālista avotos, nav pamatoti. To, ka avots palicis nosargāts, publiski atzinusi arī pati I. Nagla. Otrkārt, ir sākts kriminālprocess, tātad policijai ir pienākums to izmeklēt. Un, treškārt, aizdomu, ka I. Nagla Poikānam varētu būt kas vairāk nekā tikai medijs, ir gana daudz, lai šīs aizdomas pārbaudītu un pie viņas veiktu kratīšanu. Viņi savulaik kopā strādājuši roku rokā Rīgas Fondu biržā, abi draudzējas portālā draugiem.lv, pērn vasarā ap laiku, kad I. Poikāns it kā atklāja caurumu, abi tikušies, un visbeidzot tieši I. Naglas vadītais raidījums De Facto bija pirmais, ka paziņoja par datu noplūdi VID. Sakritību pietiekami daudz, lai, pārāk nefantazējot, uzdotu jautājumu: vai I. Nagla varētu būt I. Poikāna armijā vai pat tās komandiere? Pat ja tas tā nav, šajā gadījumā ir runa par aizdomām par noziegumu.
Un šajā situācijā der atcerēties, ka žurnālistiem, tāpat kā advokātiem, mācītājiem un ārstiem, kuru profesijās ir savs profesionālās aizsardzības kodekss, teiksim, piemēram, viņi nedrīkst pirkt narkotikas, jo par to soda visus bez izlases. Tāpat arī jārēķinās ar kratīšanu, pratināšanu un jebkuru citu procesuālu darbību, ja viņi iesaistās šaubīgos pasākumos, kas balansē uz likuma robežas, un ir pavisam normāli, ka gadās savu taisnību aizstāvēt pat tiesā.