Neskatoties ārā pa logu, bet gan kalendārā, tagad ir pats vasaras vidus, kad tradicionāli politikā iestājas tāda kā klusā sezona. Šis tas jau vēl notiks, piemēram, nedaudz jau komiski palikusī ņemšanās ar Nacionālā attīstības plāna (ne-) apstiprināšanu, tiks gatavoti arī šā gada budžeta grozījumi. Bet tomēr var teikt, ka iepriekšējā politiskā sezona ir beigusies un Saeimā pārstāvētās partijas var to novērtēt un vajadzības gadījumā arī pārdomāt, kā salaizīt savas brūces, ja tur vispār kas vēl ir salaizāms.
Visvairāk par rētām jādomā Saskaņas centram. Sākot jau ar izmisīgo, dažkārt uz bezprincipialitātes robežas balstīto vēlēšanos iekļūt valdībā, turpinot ar kaunpilno neiekļūšanu, tad - «abižotības» pavisam neprātīgo manifestēšanu, atklāti atbalstot Lindermaņa iniciatīvu referendumā par krievu valodu kā otro valsts valodu, to skaidrojot visai dīvaini - mēs jau neesam par to, bet mēs balsojam par to. Rezultāts? Pilnīgi neiespējami, ka Saskaņas centrs pārskatāmā nākotnē varēs iekļūt valdībā, ļoti maz iespējams, ka kāds latvietis būs par šo partiju gatavs balsot tuvākajās vēlēšanās. Savukārt ļoti iespējams, ka ar neapzinātu Saskaņas palīdzību muskuļus uzaudzējušais Lindermanis atņems tai krievu vēlētāju balsis. Kādu taktiku šobrīd, izskatās, ir izvēlējusies Saskaņa? Tā strauji «komunalizējas», acīmredzot visas kārtis liekot uz Rīgas pašvaldību. No vienas puses, rīdziniekiem tas var solīt tuvākajā laikā daudz dažādu patīkamu pārsteigumu (tikai nav skaidrs, par kādu cenu), bet Latvijai kopumā - visai nepatīkamu tendenci, kad Rīga aizvien vairāk paliek kā tāda valsts valstī.
Es nezinu, vai jārunā par rētām vai par mugurkaulu, ja piemin Reformu partijas «performanci» pagājušajā politiskajā sezonā. Pagalam neveiksmīga (sevišķi ar tiem tankiem) uzvedība valdības koalīcijas veidošanas posmā, kā rezultātā vadošo pozīciju atdošana gan valdībā, gan Saeimā (bet vara nemīl, kad to nomet uz grīdas), partijas šķelšanās, partijas līdera nespēja izšķirties starp tautas tēva lomu un sešdesmit tūkstošus latu vērtu limuzīnu, arī tas, ka ne visus ministrus, ko partija deleģējusi darbam valdībā, izdodas asociēt ar pašu partiju - tas viss novedis pie katastrofāla partijas reitingu nobrukuma. Un šobrīd jau iestājies tā sauktais «no kalna ripojošo akmeņu» sindroms, kad racionāli šo reitinga nobrukumu nav iespējams saturēt. Kas var glābt? Īstenībā tikai kaut kas ļoti pārsteidzošs un politiski huligānisks, bet tas jau nelīmējas kopā ar prognozējamā un atbildīgā partnera tēlu, kas, starp citu, Reformu partiju beigu beigās arī noraks.
Ja runā par Nacionālo apvienību (NA), tad tomēr aizvien grūtsirdīgāks paliek šā politiskā veidojuma integritātes jautājums. Apvienība aizvien vairāk sāk līdzināties slavenās grāmatas par doktoru Dūlitlu divgalvainajam varonim Grūdmūs-Velcjūs. Pat savu kolēģu žurnālistu vidū šad tad dzirdu piezīmes: šis jautājums jāprasa NA «trakajam» vai - cits jautājums - «saprātīgajam galam». Un ar kuru galu NA ir valdībā? Šī divdabība, pirmkārt, padara nacionāļus par samērā viegliem manipulācijas objektiem koalīcijas vecākā brāļa rokās, un, otrkārt, neļaujot tos iedomāties par reālu varas partiju, principā traucē kaut cik būtiski audzēt vēlētāju atbalstu, līdz ar to apvienību iekapsulējot tādā daļēji marginālā statusā.
Ja runājam par ZZS, tad pagājušā sezona «pārziemota». ZZS vēl fundamentālāk nostiprinājusi savu «sīka andelmaņa» prestižu, kas savus balsojumus valstij visai principiālos jautājumos iemanījies iemainīt pret «naudiņu skoliņai vai jumtiņam».
Tāds grūtsirdīgs reitings, kas neatstāj lielas cerības Rīgas pašvaldības vēlēšanās, bet kaut kur reģionos gan jau kādas pašvaldības sagrabināsies. Un, ja skoliņu un jumtiņu tuvāko gadu laikā sakrāsies gana daudz, tad gan jau arī nākamajā Saeimā atradīsies savs stūrītis, savs kaktiņš «zemsaviešu» pulciņam.
Un tomēr, ja jārunā par pagājušo politisko sezonu, tad sakrālie vārdi - and the winner is and Oscar goes to... ir jāsaka par Vienotību. Briljanta spēle, sastādot valdošo koalīciju un iegūstot divus no trijiem valsts augstākajiem amatiem, laicīga bet gaumīga nacionāļu kara krāsu pavalkāšana, laicīgas uzslavas no ārpasaules, pārliecinoši mierīgais Dombrovskis… un kā krāšņs sezonas noslēgums - hipnotizējošais skaitlis 6,9. Iekšzemes kopprodukta pieaugums, lielākais Eiropā. Mēs patiešām esam veiksmes stāsts! Un kurš tādu stāstu nevēlas dzirdēt, un noteikti jau nu simtreiz vairāk par kaut kādām tur «zaķgeitām» vai ko līdzīgu. Ar savu makroekonomisko ciparu suģestiju Vienotība ir panākusi savu makropolitisko drošību iepretim visādiem mikropolitiskajiem sīkumiem.
Bet... nezin kāpēc man liekas, ka šā paša skaitļa 6,9 dēļ Valdim Dombrovskim nemaz tik labs miegs nesanāk. Jo vajadzīgs tas zemais inflācijas procents, bet ļaudis ar karotēm pie valsts budžeta durvīm jau sastājušies. Un diez vai premjeru varētu iepriecināt doma, ka būs jānostājas izvēles priekšā - vai Ķīlis aiziet, aizcērtot durvis, vai Vilks tās aiz sevis aizcērt. Tā kā arī «oskarotajai» Vienotībai būs, ko vasarā pārdomāt. Bet gan jau... Viņi ir labi iepraktizējušies.