Pastāv tēmas, pie kurām neizbēgami atkal un atkal jāatgriežas. Jo tās ir sabiedriski aktuālas, saistītas ar virkni problēmu, kuru risinājumam ilgstoši neviens tā īsti pat neuzdrošinās pieķerties.
Šāda situācija izveidojusies ap Zolitūdes traģēdiju. Divi mēneši pagājuši. Policija pēta notikušā cēloņus, politiķi spriedelē, vai izmeklētāju darba uzraudzībai dibināt arī sabiedrisko padomi, bet joprojām nav izveidota neviena daudznozaru ekspertu grupa, lai, ņemot vērā konkrēto pieredzi, vētītu būvniecību regulējošos normatīvos aktus, gatavotu priekšlikumus likumu, MK noteikumu un citu juridisko aktu uzlabojumiem, kas būtu vērsti uz to, lai šādas traģēdijas neatkārtotos.
Nule ar saviem priekšlikumiem nācis klajā sabiedrībā labi zināmais ekonomists, būvmateriālu ražošanas uzņēmuma vadītājs Jānis Ošlejs. Viņš rosina ieviest nosacījumu, ka būvēm, kas montētas būvobjektā no saliekamiem elementiem - dzelzsbetona plāksnēm un tērauda konstrukcijām - , jāparedz papildu konstruktīvie risinājumi, kas spēj noturēt ēkas kopējo struktūru no progresējošas sagrūšanas, ko piedzīvojām Maxima ēkas gadījumā. Tāpat uzņēmējs rosina pastiprināt normas, nosakot atsevišķu kārtību atļauju saņemšanai funkcionējošu sabiedriski nozīmīgu celtņu rekonstrukcijai, kā arī striktu kārtību evakuācijas norisei trauksmes signalizācijas ieslēgšanās gadījumā.
Notikušo noteikti rūpīgi izvērtējuši un būtu gatavi nākt ar saviem priekšlikumiem arī citi būvnieki, būvmateriālu ražotāji, būveksperti. Vai kāds ir gatavs viņus uzklausīt?
Protams, tie, kas personiski pazīst premjerministri, ekonomikas ministru, Saeimas deputātus, partiju līderus, var vērsties pie viņiem tieši. Var rakstīt arī rakstus un publicēt tos lielākajos interneta portālos. Iespējams, ka tā var ko panākt, taču tas noteikti neliecina par sistēmisku pieeju nesenās traģēdijas laikā gūtās skarbās pieredzes ņemšanai vērā.
Pagājušajā nedēļā izskanēja ziņa, ka līdz ar Valda Dombrovska atgriešanos Saeimā tiks veidota jauna - Ilgtspējīgas attīstības komisija, kuras vadību viņam tad arī uzticētu. Piekrītu, ka valsts interesēs ir maksimāli efektīvi izmantot bijušā premjera pieredzi un autoritāti. Un tieši tāpēc daudz racionālāk būtu uzticēt viņam vadīt nevis gudru spriedelēšanu par nākotnes tēmām, bet gan komisiju, kuras uzdevums būtu apzināt visas vājās vietas normatīvajos aktos, uzklausīt priekšlikumus un rosināt izmaiņas juridiskajos aktos. Šāda darba augļi noteikti būtu sabiedriski augstāk vērtēti nekā Ilgtspējīgas attīstības komisijā plānotā spriedelēšana par demogrāfiju, imigrāciju, reemigrāciju, ienākumu nevienlīdzību, sociālo iekļaušanos, nākotnes reģionālo politiku, ilgtspējīgu attīstību, jauno ekonomiku, bioekonomiku un tamlīdzīgām tēmām.
Ja nu gadījumā bijušais valdības vadītājs, kas vienīgais uzņēmās politisko atbildību par Zolitūdē notikušo, laiku līdz nākamajam karjeras pakāpienam Eiropas institūcijās vēlas pavadīt mazāk saspringtā ritmā (tas arī būtu saprotams pēc teju piecu gadu maratona valdības vadītāja darbā), daudz aktīvāku iesaisti būvniecības nepilnību novēršanā gribētos sagaidīt no jaunās valdības vadītājas un ekonomikas ministra.