Aldis Gobzems. Protams, maksātnespējas administratoru starpā pastāv zināmas vienošanās, bet es negribētu teikt, ka šīs vienošanās ir pretlikumīgas. Vienlaikus es gribu uzsvērt, ka ne jau maksātnespējas administratori ir tie, kas radījuši esošo sistēmu. Konkrētā situācija ir radusies gan sistēmisku kļūdu dēļ attiecībā uz uzraudzības jautājumiem, gan valsts bezzobainās rīcības dēļ attiecībā uz dažādu nopietnāku pārkāpumu identificēšanu un vainīgo personu saukšanu pie atbildības. Šajā ziņā nekādā gadījumā nevarētu teikt, ka, izrēķinoties ar administratoriem, automātiski atrisinātos maksātnespējas problēmas. Jo maksātnespēju ar šābrīža sistēmu, kāda tā pastāv, saviem savtīgajiem mērķiem var izmantot jebkurš. Ne tikai maksātnespējas administrators, bet jebkurš kreditors, jebkura persona, kurai ir interese. To var izmantot jebkura banka pret citiem kreditoriem. To var izmantot jebkurš kreditors pret banku. Šo procesu var izmantot pret Valsts ieņēmumu dienestu un pret nodokļu maksāšanu. Var izmantot savstarpējo rēķinu kārtošanā. Tā ir tā būtiskā lieta, kas ir jāpasaka, - maksātnespējas sistēma kopumā ir radījusi nepareizu sistēmu, kā kārtot savas saistības, un iespējamību ikvienam savu savtīgo interešu vārdā kļūt par šīs sistēmas izmantotāju.
Agnese Strode. Es noteikti negribētu piekrist apgalvojumam, ka ir sastopama «administratoru mafija». Jāsaka, ka administratori, protams, nenoliedzami sadarbojas savā starpā. Bet jāteic, ka Latvijai arī šajā jautājumā ir īpaša situācija, jo pie mums ir noteikts, ka administrators ir individuāli praktizējoša persona. Ja mēs paskatāmies pasaules pieredzi, mēs redzam, ka administratori tiek nodarbināti lielos advokātu birojos, kur ir dažāda specializācija arī administratoru vidū, jo ir dažādi jautājumi, kas jārisina konkrētos maksātnespējas procesos. Noteikti jāsaka, ka neviens maksātnespējas administrators nevarētu veikt kādu rīcību, kas izraisa apkārtējo šaubas, ja visas maksātnespējā iesaistītās personas rīkotos godprātīgi.
A. G. Es gribu papildināt. Ja visas personas maksātnespējas procesā rīkotos godprātīgi, tad administrators ne lielus, ne mazus un pat nekādus pārkāpumus nespētu realizēt dzīvē. Tātad ir nepieciešama šo citu personu iesaiste. Un te mēs acīmredzami nonākam pie tā, ka maksātnespējas procesā steidzami ir jāatrisina sistēmiskas problēmas.
Vai Maksātnespējas administrācija vispār ir vajadzīga, varbūt pietiek ar tiesu?
A. G. Ar esošo funkciju apjomu, kāds ir Maksātnespējas administrācijai, tā, protams, nav vajadzīga institūcija. Tā ir lieka birokrātiska institūcija. Tādēļ mans priekšlikums ir: vai nu būtiski pārskatīt Maksātnespējas administrācijas funkcijas, būtiski paplašinot uzraudzības sadaļu un atjaunojot sertifikācijas sadaļu, vai Maksātnespējas administrāciju kā institūciju likvidēt, uzraudzības funkciju pilnībā nododot kreditoriem, paplašinot kreditoru pilnvaras un pašpārvaldes institūciju. Tātad ceļš nav tikai viens - ir divi iespējamie ceļi.
A. S. Es piekrītu Gobzema kungam, ka tiešām ir divi iespējamie attīstības virzieni. Viens tiešām ir nostiprināt valsts pozīcijas maksātnespējas procesa jomā. Otra iespēja - ir jāizvērtē un jasabalansē kreditoru tiesību īstenošana. Noteikti liela loma ir kreditoru sapulcē izskatāmajiem jautājumiem, tiesas jautājumiem, un pašpārvaldes kompetencē būtu nododami jautājumi par maksātnespējas administratoru rīcību.
Vai ir vajadzīgs brīvais tirgus, nevis rindas princips maksātnespējas administratora izvēlē?
A. S. Jāsaka, ka attiecībā uz administratoru izvēli konkrētā maksātnespējas procesā Latvijas valstī ir bijuši jau daudzi modeļi. Ir bijuši varianti, ka administratoru kandidātus iesaka paši kreditori vai parādnieks. Otrs - bija sistēma, ka šos maksātnespējas administratorus izvēlējās Maksātnespējas administrācijas izveidotā kolēģija. Un patlaban ir šis trešais veids - nejaušības principa ieviešana. Te galvenais ir izšķiršanās, uz ko mēs liekam akcentu. Vai galvenais ir nodrošināt nejaušību? Vai nodrošināt procesam atbilstošu zināšanu līmeni, pieredzes līmeni un tam atbilstošu administratoru? Protams, tas nozīmēs, ka būs dažāda noslodze administratoriem. Bet tā ir būtiska izšķiršanās - kādu ceļu mēs ejam.
A. G. Ne advokātiem, ne notāriem, ne tiesu izpildītājiem nav šādas rindas. Arī pasaulē nekur maksātnespējas procesā nav šādas rindas, jo cilvēki dabiski centīsies izvairīties un cenšas izvairīties, kā tas ir pierādījies praksē, no jebkādas rindas - tā var būt viena, un tās var būt simts rindas. Cilvēki dabiski centīsies nonākt pie risinājuma, ka tas ir viņiem vēlams administrators. Tāpat kā ir vēlams advokāts, vēlams notārs vai vēlams tiesu izpildītājs. Tāpēc šajā aspektā būtu jāpalielina kreditoru pilnvaras. Tātad kreditori kā visbūtiskāk aizskartā sabiedrības daļa maksātnespējas procesā ir tie, kas izvēlas administratoru. Savukārt, ja kreditori nevar izvēlēties administratoru vai kreditoriem ir vienalga, kāds administrators ir, tad ir atstājama šī viena rinda. Nav nepieciešamas visas rindas. Šajā sakarā ir jāsaka vēl viena būtiska lieta - ne valstij, ne kreditoriem, ne sabiedrībai nav pienākuma nodrošināt maksātnespējas administratoriem darbu. Ja tas ir brīvs tirgus, tad administratoriem pašiem ir jāiegūst kreditoru uzticība, kas viņiem uztic pienākumus. Tāpat kā advokātiem ir jāiegūst savu klientu uzticība, saņemot kāda klienta uzdevumu. Tas katrā gadījumā ievērojami samazinās tās pretenzijas, kas ir, jo šābrīža sistēma par rindām, vienalga, kā tā tiktu mainīta, būtu tikai un vienīgi izlikšanās, ka mums ir kāda nejaušība. Visām rindām tiks atrasts risinājums, tiks izdomāts, kā nokļūt pie sev vēlamā administratora.