Pagaidām reālā ietekme ir neliela. Tas sankciju apjoms, kas ietekmē Latviju, skar mazu daļu mūsu valsts eksporta uz Krieviju, un tikai dažām industrijām radies izaicinājums atrast jaunus tirgus, kuros strādāt turpmāk. Lielāka ir psiholoģiskā ietekme, un, ja runājam par Latvijas ekonomiku kopumā, tad galvenais izaicinājums ir investīcijas. Tās jau gadiem ir nepietiekamas. Eirozonā ekonomiskās izaugsmes nav jau vairākus gadus, bet tieši eirozona ir galvenais Latvijas uzņēmumu eksporta tirgus. Uzņēmēji, izvērtējot reālo situāciju, meklē jaunus noieta tirgus, bet jaunas investīcijas uzņēmumu kapacitātes palielināšanai tiek veiktas reti. Pēdējos gados vairāki Latvijas uzņēmēji bija izvēlējušies Krieviju kā vienu no izaugsmes tirgiem, jo tur peļņas apjomi bija lielāki nekā Eiropā, bet Krievija vairs netiek uzskatīta par perspektīvu eksporta tirgu un tiek uzskatīta par augsta riska tirgu. Zinu daudzus uzņēmumus, kuri tieši 2008.-2009. gada ekonomiskās krīzes laikā sāka strādāt Krievijas tirgū, jo tur ātrāk nekā eksportējot, piemēram, uz Vāciju, varēja gūt lielāku peļņu. Zinu arī uzņēmumus, kas strādā Eiropas tirgū un uz Krieviju neorientējas, jo vienmēr uzskatījuši, ka risks, kas saistīts ar Krievijas tirgu, viņiem nav pieņemams. Uzņēmēji paši izdara izvēli - strādāt augsta riska tirgū, kur var gūt lielu peļņu, vai strādāt zemāka riska tirgū, kur peļņa ir mazāka. Lai gan ne visām Latvijas biznesa nozarēm Krievijas tirgus ir aizvērts, šobrīd ikviens piekritīs, ka tas ir augsta riska tirgus. Patlaban uzņēmēji domā, ka jāpavēro, kā attīstīsies ģeopolitiskā situācija, kas notiks Krievijā, kas notiks Eiropā, un tieši šīs nogaidošās attieksmes rezultātā Latvijas ekonomiskā izaugsme var kļūt lēnāka. Protams, sankciju un pretsankciju vilnis var velties tālāk. Visriskantākās jomas ir tranzīts, ko var ietekmēt ar dzelzceļa tarifiem, farmācija un sankciju pagaidām neskartā pārtikas ražošanas daļa. Es nesaku, ka, manuprāt, Krievija varētu vērsties ar sankcijām pret Latvijas farmāciju, bet, ja tas tomēr notiks, tad ietekme uz šo nozari būs liela.
Prognozējat, ka lēnāk, nekā cerēts, Latvijā ienāks investīcijas?
Jā, turklāt domāju, ka arī Latvijas uzņēmumi ar investīcijām savā attīstībā varētu nogaidīt. Turklāt ārvalstu investori vērtē ne tikai situāciju Latvijā, bet arī savā mītnes zemē, un patlaban daudzi faktori, kuri ietekmē Latviju, ietekmē arī situāciju viņu mītnes zemēs.
Kāda ir Swedbank attieksme pret sankciju rezultātā cietušajiem uzņēmumiem? Latvijas Komercbanku asociācija (LKA) izplatījusi paziņojumu, ka bankas pret šiem uzņēmumiem izturēsies ar izpratni.
Banku biznesā ir ļoti vienkārši - mēs neesam biznesā, lai kādam kaut ko atņemtu, mēs esam biznesā, kas izdod kredītus, saņem procentus, un, ja kādam uzņēmējam Krievijas sankciju ietekmē vai citu iemeslu dēļ rodas īslaicīgas grūtības ar maksājumiem, tad mēs kopīgi spriežam par iespējamajiem risinājumiem. Bankas mērķis ir sekmēt to, lai uzņēmums spētu izdzīvot, nevis pārņemt tā aktīvus.
Autopārvadātāju asociācijas paustās bažas, ka bankas atņems līzingā dotās automašīnas, vērtējamas kā emocijas?
Pieļauju, ka tās ir vienkārši bažas, katram var būt bažas par to, kā sadarbības partneri varētu rīkoties tādā vai citā situācijā. Negribu kritizēt nevienu konkrētu nozari vai uzņēmumu, bet zinu, ka vienmēr ir arī tādi uzņēmēji, kuri savas problēmas skaidro ar ārējiem faktoriem, šajā gadījumā ar Krievijas embargo, lai gan viņu biznesa problēmas patiesībā ilgst gadiem un ar ārējiem faktoriem vispār nav saistītas, bet skaidrojamas, piemēram, ar paša uzņēmuma vadības pieņemtajiem lēmumiem.
Ir arī būtiski, lai valsts atbalsts, par ko patlaban daudz tiek diskutēts, būtu vērsts uz to, ka uzņēmumi var izdzīvot. Jebkuras krīzes gadījumā biežāk sastopamā problēma ir tā, ka uzņēmumi nevar realizēt savu produkciju un tāpēc vienkārši trūkst naudas. Naudas trūkums ir galvenā problēma, kas jārisina. Kad tā ir atrisināta, tad nākamais solis būtu valsts atbalsts jauno tirgu atrašanai, bet valstij nav jāpalīdz uzņēmumam pelnīt. Ja uzņēmums senāk pelnījis ļoti daudz, bet tagad peļņa sarukusi, tad valstij nav jādomā par to, kā uzņēmuma peļņu atkal palielināt. Valstij jāatbalsta biznesa izdzīvošana un attīstības iespējas jaunos tirgos, nevis pelnītspēja.
Uzskatāt, ka jāgatavojas jaunam maksātnespēju vilnim, kā daži ekonomikas analītiķi jau pieļāvuši?
Uzskatu, ka vismaz pašreizējā situācijā maksātnespēju skaita pieaugumam noteikti nav jāgatavojas, jo rietumvalstu un Krievijas savstarpējās sankcijas tikai nedaudz samazinās Latvijas ekonomikas izaugsmi.
Latvijas uzņēmējiem kopumā ir ļoti liela pieredze, kā pārvarēt dažādas krīzes. Rietumvalstu un Krievijas savstarpējās sankcijas vismaz pagaidām nav tā spēcīgākā krīze. Daudzi Latvijas uzņēmumi pārdzīvojuši 1998. gada Krievijas krīzi, pēc kuras atrada pilnīgi jaunus tirgus un pat kļuva daudz spēcīgāki. Globālajā krīzē, 2008.-2009. gadā Latvijas vietējā tirgus patēriņam ievērojami samazinoties, mūsu uzņēmēji arī atrada jaunus tirgus, kuros pārdot saražoto. Pat daudzi no uzņēmumiem, kuri nodarbojās ar nekustamajiem īpašumiem, tirgum sagrūstot, atrada veidu, kā pelnīt pilnīgi savādāk, tāpēc arī pašreizējā sarežģītā situācija vismaz daļai Latvijas uzņēmumu dos jaunu rūdījumu, ļaus atrast jaunus tirgus un izvērtēt pašiem savus riskus.
Nepieļaujat, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem atkal radīsies grūtības nomaksāt kredītus?
Pārliecība par nākotni iedzīvotāju vidū joprojām ir ļoti augsta. Interese par kredītiem mūsu bankas klientu vidū ir pat pieaugusi. Patlaban es neredzu pamatu nopietnām bažām.
LKA nesen paziņoja, ka solidarizējas ar Norvik banku, kura asi kritizē tiesu vidi. Kāda ir jūsu vadītās bankas pieredze sadarbībā ar tiesu sistēmu?
Mūsu banka pēckrīzes periodā sastapusies ar daudzu uzņēmumu maksātnespēju, sanāciju un tamlīdzīgi. Daudzi gadījumi tika profesionāli administrēti, bet bija arī gadījumi, kuri liecināja par sistēmas negodprātību. Negribu komentēt konkrēto Norvik gadījumu, bet mēs noteikti atbalstām Norvik bankas centienus uzlabot visu sistēmu kopumā. Par to, ka izmaiņas nepieciešamas, runāts jau gadiem. Banku pārstāvji ir iesnieguši daudzus priekšlikumus, diemžēl priekšlikumu lielākā daļa nav īstenojusies. Lielāka problēma, manuprāt, ir nevis apzināta negodprātība, bet tiesu sistēmas lēnīgums un zināšanu trūkums, kas liedz efektīvi risināt maksātnespējas jautājumus. Maksātnespējas risinājumi ir viens no tiesu sistēmas efektivitātes rādītājiem, savukārt tiesu sistēma un tiesiskā vide kopumā ir viens no investīciju klimata pievilcīguma rādītājiem. Daudz tiek runāts par Ukrainas situāciju, bet viens no iemesliem, kāpēc ļoti maz citu valstu uzņēmēju izvēlējās investēt Ukrainā, bija šīs valsts tiesu sistēmai raksturīgā neprognozējamība, kas bija plaši zināma jau ilgu laiku pirms Ukrainas un Krievijas konflikta sākuma.
Runājot par Latviju, kuras ir būtiskākās nepilnības normatīvajos dokumentos?
Visbūtiskākās nepilnības ir nevis normatīvajos dokumentos, bet to piemērošanā dzīvē, jo pietiek būt kādam negodprātīgam vai neprofesionālam sistēmas dalībniekam, un nepilnības tūlīt parādās. Banku pārstāvji iestājas par to, lai maksātnespējas administratoru sistēma tomēr kaut kādā veidā tiktu regulēta, un esam izteikuši vairākus priekšlikumus, bet tie ir kaut kur iestrēguši. Tomēr gribu uzsvērt, nav tā, ka notiek cīņa - bankas pret maksātnespējas administratoriem. Lielākajā daļā gadījumu bankas ar maksātnespējas administratoriem labi sadarbojas.
Jūsuprāt, maksātnespējas administratoriem jābūt valsts ierēdņiem? Šāds viedoklis pastāv.
Iespējams, tas varētu būt viens no risinājumiem. Latvijai nevajag izdomāt īpaši individuālu risinājumu, mēs varam pārņemt citu valstu pieredzi, kas praksē sevi veiksmīgi pierādījusi.
Kā vērtējat fizisko personu maksātnespējas regulējumu?
Latvija izvēlējusies ceļu, kas paredz aizvien vairāk atvieglot maksātnespējīgo personu situāciju, lai cilvēki varētu iziet no finansiālajām grūtībām. Problēma ir tā, ka sistēma var tikt negodprātīgi izmantota, uzrādot saistības, bet noslēpjot aktīvus. Valstīs, kas ir ar mazāku ēnu ekonomikas īpatsvaru nekā Latvija, atbrīvoties no saistībām, noslēpjot aktīvus, ir ļoti grūti.
Turklāt daudzās citās valstīs fiziskās personas maksātnespēja nes līdzi ierobežojumus ieņemt dažādus amatus, jo tiek uzskatīts, ja cilvēks nespēj tikt galā ar savām finansēm, tad pienākumus, kas saistīti ar atbildību par uzņēmuma vai iestādes finansēm, šis cilvēks nevar pildīt vismaz tikmēr, kamēr ir labāk apguvis prasmi risināt finanšu jautājumus. Diemžēl Latvijā pagaidām netiek piemērots aizliegums maksātnespējīgai personai ieņemt finansiāli atbildīgus amatus.
Kāds ir jūsu viedoklis par bankas Citadele pārdošanas gaitu?
Es to negribētu komentēt.
Sabiedrības bažas saistītas ar to, ka bankas Citadele pārdošanas process nav caurspīdīgs.
Savulaik sāku karjeru tieši uzņēmumu pirkšanas un pārdošanas konsultēšanas jomā, tāpēc zinu, ka tieši tā - necaurspīdīgi - darījumi notiek. Procesa soļi uzņēmumu pirkšanas un pārdošanas darījumos parasti netiek publiski atspoguļoti.
Kas mainīsies Swedbank ikdienā pēc Eiropas Centrālās bankas (ECB) vienotās uzraudzības ieviešanas 4. novembrī?
Nekas radikāls nemainīsies, esam jau pieraduši strādāt ar Latvijas banku sektora regulatoru un kā Zviedrijas Swedbank meitas uzņēmums - ar Zviedrijas regulatoru. No kopējā Eiropas banku tirgus viedokļa, vienotā uzraudzība gan banku klientiem, gan investoriem radīs lielāku pārliecību par banku patieso finansiālo stāvokli un dos īpašu drošības zīmogu tām bankām, kuru uzraudzība būs centralizēta, ECB ziņā. Iepriekš nebija īsti skaidrs, vai tiešām kāda Itālijas banka ir salīdzināma ar kādu Portugāles banku, Polijas banku vai Vācijas banku. Tagad investoriem būs iespēja saprast, kā, vērtējot pēc vienādiem kritērijiem, visas šīs bankas izskatās. Kopumā vienotā uzraudzība apgrūtinās ikdienas darba ritmu bankām, bet padarīs drošāku sadarbību banku klientiem.
Tomēr atzīstat, ka apgrūtinās?
Jā, protams, būs papildu darbi un būs vajadzīgi papildu resursi, kas prasīs jaunas izmaksas. Arī par uzraudzību, protams, būs jāmaksā.
Iekļausiet izmaksas pakalpojumu gala cenā, respektīvi, bankas pakalpojumi kļūs dārgāki?
Tiešā veidā ne.
ECB ir piemērojusi negatīvas procentu likmes komercbanku noguldījumiem, un tas tiek uzskatīts par signālu bankām atkal vairāk izsniegt kredītus.
Signāls tas ir, bet Eiropā pagaidām lielu kreditēšanas pieaugumu neredz. Tas skaidrojams nevis ar banku politiku, bet ar to, ka uzņēmumi izmanto esošo naudas plūsmu un, cik nopelna, tik investē savā attīstībā, nepiesaistot kredītus. Ja nopelna miljonu, tad šo miljonu arī tērē.
Savukārt jaunu, vērienīgu uzņēmumu, kuri varētu ņemt kredītu, vismaz Latvijā ir diezgan maz.
Jā, tā ir. Es neteiktu, ka mūsu valstī vispār nav, kam dot kredītus, jo izdodam ievērojamu skaitu kredītu ik gadu, bet mūsu banka noteikti varētu izsniegt daudz vairāk kredītu.