Kaut jau cienījamos gados, seniores joprojām pulcējas Arhitektu namā, lai diskutētu par novitātēm profesionālajā lauciņā, plānotu ceļojumus, apspriestu hobijus un arīdzan rosinātu sabiedrību neaizmirst ideālus. Katrā profesijā tādi ir - spožas personības, kas savulaik bijušas cieņpilnas iedvesmas avots un kas pelnījušas, ka tiek turētas gaišā piemiņā.
Pietiek laika visam
«Šai senioru klubiņā darbojamies, kopš tas pastāv - no 1997. gada. Sanākam kopā reizi mēnesī. Esam kādi trīsdesmit seniori, kurus ciešām saitēm vieno arhitektūra,» izrādot Arhitektu nama telpas Vecrīgā, Torņa ielā 11, blakus Zviedru vārtiem, stāsta Latvijas Arhitektu savienības senioru klubiņa prezidente Biruta Burčika.
Satiekoties pie kafijas tases un maizītēm, klubiņa dalībnieču sarunas arvien ievirzoties profesionālajā gultnē. Dāmas aizrautīgi diskutē par jaunumiem arhitektūrā un vēlreiz uzsver, ka viņu nozarē tādas nodarbes kā pensionārs nav. Kā tad paliek ar mazbērniem, hobijiem?
«Ir jāpietiek laika visam! Man ir daudz hobiju, kas saistīti arī ar mākslu, bet ne tikai,» stāsta Klitija Asberga. Brīvos brīžos viņa dodas uz Praulienu pie rakstnieces Ilzes Indrānes. «Mūsu sadarbība ilgst jau vairākus gadu desmitus. Runājamies. Man ir sakrāti materiāli, tagad vēlos pievērsties arī rakstīšanai.» Lai gan Asbergas kundze joprojām nodarbojas ar projektēšanu, viņa neslēpj: «Savā profesijā strādāju tikai patikšanai. Arī mazbērniem laiku atlicinu. Jaunajiem tagad svarīgas tehnoloģijas, bet es savus mazbērnus vedu uz operu, lai viņiem ausīs neskan tikai tas, kas skan mobilā tālruņa austiņās.»
Profesionālā interese nezūd
Viena no galvenajām kopīgajām aktivitātēm kundzēm saistās ar ceļošanu. Dāmas pošas ekskursijā uz Rēzekni un teic, ka katru gadu organizē divus braucienus - ne vien pa Latviju un Baltijas valstīm, bet arī tālākus - uz Somiju, Dāniju, Bavāriju, Gotlandi, Zviedriju, šogad iecerēts apmeklēt Itāliju.
«Rudenī brauksim arī uz Kuldīgu - uz arhitektu dienām. Organizējot ceļojumus, maršrutus plānojam tā, lai apskatītu arhitektūras vērtības. Profesionālā interese jau nezūd. Mūsu labākie darba gadi pagāja tajos laikos, kad ne visi varēja un drīkstēja braukt pāri robežai. Arhitektūras, mākslas vēsturi, kultūrvēsturi esam baudījuši tikai no grāmatām, žurnāliem. Tagad robežas vaļā, un gribam dzīvē to iepazīt, izbaudīt,» stāsta Biruta Burčika un turpina: «Citi brauc iepirkties, sarunāties ar cilvēkiem, mums galvenais akcents ir kultūras vēsture. Esmu konstatējusi, ka man nav vajadzības sarunāties ar cilvēkiem. Redzu apkārtni, un tā izstāsta visu par cilvēkiem. Kā viņi dzīvo, ko dara, ko padarījuši, un kā viņi domā.»
Kā Rīgā dzīvo un domā, ko dara un padarījuši mūslaiku arhitekti? «Agonē! Tā arī rakstiet!» izsaucas sirmās seniores. «Pilsētbūvnieki galīgi izmiruši. Rīgā jau ilgāku laiku nav kārtīga saimnieka, un Jūrmalā nepavisam. Arhitektu vairs nav - cik būvvaldē arhitektu vairs palicis? Ir ģeogrāfi, juristi, ir naudas skaitītāji - tik ilgi naudu skaita, kamēr tā pazūd... Kāds laikmets, tāda arhitektūra,» secina seniores.
Kā vienojošs ideāls
Arhitekte Ausma Skujiņa, Arhitektu savienības senioru klubiņa pārstāve, neslēpj - sirds sāpot arī par to, ka neveiksmīgi noslēdzies konkurss par unikālas personības Latvijas kultūras vēsturē, visu paaudžu arhitektu cienītās, augstu vērtētās autoritātes Martas Staņas (1913-1972) kapa pieminekli Meža kapos.
Skujiņas kundze savākusi materiālus par nesen notikušo konkursu un atzīst, ka, viņasprāt, tas esot izgāzies: «Žūrija pieņēma variantu, kas neatbilst tam, kā vajadzētu iezīmēt kapavietu, - plāksnīte ar Martas Staņas un viņas māsu vārdiem tika pielikta pie kādreizējā soliņa.» Skujiņas kundze rāda fotogrāfijas, kā pašlaik izskatās slavenās arhitektes atdusas vieta.
Viņa ar domubiedriem vēlas gūt morālu sabiedrības atbalstu, lai organizētu jaunu konkursu. Tā esot brīvprātīga iniciatīva. «Mums nav daudz izcilu arhitektu. Marta Staņa bija virsotne,» uzsver Ausma Skujiņa.
«Lai izveidotu labu projektu kapavietai, ir jāsaprot šīs vietas nozīmīgums. Piederu pie tiem cilvēkiem, kuri domā, ka pašiem kaps nav vajadzīgs. Var pacelt velēnu un pabērt apakšā pelnus... Man tas ir pieņemami. Bet ir personības, lielu notikumu liecinieki, lielu darbu darītāji. Aizejot uz kapiem, es izjūtu emocionālu pārdzīvojumu, kas palīdz tikt vaļā no ikdienības. Cilvēkiem, kas nodarbojas ar mākslām, ar arhitektūru, spēja distancēties no ikdienas ir nepieciešamība. Katram ir vajadzīga vieta, kur justies īpaši. Tie varbūt kapi vai pieminekļi, kādam tā var būt māksla vai mūzika, vai dabasskati. Man tāda emocionāli svarīga vieta ir Meža kapos.»
Skujiņas kundze atzīst, ka savulaik kontakti ar Martu Staņu viņai daudz nozīmējuši profesionālajā ziņā. «Viņa bija ļoti gaiša. Un atdusas vietā ir gaiša sajūta - iespēja izjust saikni ar sava laika domubiedru, kas ne tikai man vienai ir svarīga. Jaunie tagad runā par Martu Staņu, bet kapavietas īsti nav. Tā nedrīkst būt!» norāda arhitekte.
Lai organizētu jaunu konkursu un tā dalībniekiem būtu iespēju izprast, kā šī kapavieta orientēta pret galveno ceļu kapu teritorijā, nepieciešama topogrāfija.
Skujiņas kundze interesējusies jau vairākās institūcijās: «Cilvēki ir atsaucīgi, taču pilnīgu topogrāfisko plānu nav izdevies iegūt. Kolēģus gribu pārliecināt - ir jāsaņemas un jāveido jauns piemineklis! Tas vajadzīgs visai Arhitektu savienībai. Gribu arī pārliecināt, ka mums ir vajadzīgi ideāli un ka Marta Staņa ar saviem darbiem varētu būt kā viens vienojošs ideāls. Spoža personība, ko nedrīkst aizmirst.»