Jāslavē būvnieki par tik kvalitatīvu remontu. Noteikti arī nodaļas darbinieku rūpīgā attieksme ir pieminēšanas vērta. Modernās tehnoloģijas slimnīcā atvieglo personāla darbu. Piemēram, māsiņām uz galda ir pāris tālruņu, ar kuru palīdzību var sazināties ar kāpņu telpā stāvošo apmeklētāju, jo visur ir durvju kodu sistēma un videonovērošanas kamerās var redzēt atnākušo. Operatīva saziņas sistēma ir ar katru palātā gulošo slimnieku, jo pie katras gultas ir trauksmes poga. Nodaļa paredzēta 50 slimniekiem, ir arī gultasvietas vecākiem. Kopš likvidētas bērnu nodaļas Krāslavas un Preiļu slimnīcā, mazos ved uz Daugavpils reģionālo slimnīcu. Taču, lai cik arī modernas būtu telpas un tehnoloģijas, efektīvi medikamenti, nekas nevar aizstāt sirsnīgu un atsaucīgu, profesionālu un mīļu medmāsu. Daugavpilieši par savu sirdsmāsiņu sauc Iraīdu Lavrenovu.
Jau 43 gadus
«Jā, man ir prieks par savu darbavietu. Un es lepojos par savu profesiju!» saka Iraīda Lavrenova. Eleganta, smaidīga, tikšanās dienā mazliet uztraukusies medmāsa. «Vienmēr jau par mediķu darbu prese interesējas tikai tad, kad ir kāda sūdzība vai problēmas,» viņa taisnojas.
Iraīdas Lavrenovas «valstība» ir Bērnu nodaļas tā sauktā apakšnodaļa, kurā ir vismazākie bērniņi. Ja kādreiz gadās aizstāt kolēģi pie lielākajiem bērniem, tad Iraīda mazliet mulstot. Pašai mazdēls gan jau ir pusaudzis, bet pie vismazākajiem viņa jūtas vislabāk. «Esmu mazajiem vajadzīga. Zīdainis jau nevar pateikt, kas viņam sāp. Pēc sejas izteiksmes, acu skatiena un raudāšanas toņa varu noteikt viņa garastāvokli un sajūtas,» Iraīdas balsī, stāstot par zīdainīšiem, ir liels mīļums.
Iraīda Lavrenova par māsu strādā jau 43 gadus. Jau skolas laikā zinājusi, ka savu dzīvi grib saistīt ar medicīnu, un uzreiz pēc vidusskolas stājās medicīnas institūtā. Bet… konkurss bija liels, Iraīda palika «aiz strīpas». Ko nu? Vietējā avīzē viņa izlasīja sludinājumu, ka slimnīcai vajadzīgas sanitāres. Aizgāja, pieteicās. «Pirmajā dienā biju apjukusi - steiga, burzma, bērni raud. Biju tik nogurusi un nobijusies. Taču gāju uz darbu arī nākošajā dienā. Izturēju. Pēcāk iestājos tepat Daugavpils Medicīnas skolā un pēc tās absolvēšanas atgriezos slimnīcas bērnu nodaļā, bet jau citā kvalitātē. Kolektīvu pazinu, jo arī skolas brīvlaikos nācu piestrādāt uz nodaļu. Lai arī darbs nebija no vieglajiem, tas mani nenobiedēja,» stāsta Iraīda.
Ja salīdzina veco slimnīcu ar šodienas apstākļiem, tā ir kā nakts pret dienu. «Te viss ir civilizēti,» viņa smejas un piebilst, «septiņdesmitajos gados nebija ne tādu diagnosticēšanas iespēju, ne tehnikas. Atceros, kā šprices sterilizējām. Atceros lielos skābekļa balonus un smagos skābekļa spilvenus, kurus vajadzēja nēsāt šurpu turpu.»
Bet, lai kā mainītos tehnika un apstākļi, nemainīga paliek medmāsas sirds. Maiga, pacietīga, līdzcietīga? «Mainās gan. Ar gadiem esmu palikusi emocionālāka,» atzīstas Iraīda Lavrenova un skaidro, «pārdzīvoju par mazulīšiem, kreņķējos līdz ar mammām, grūtāk aizmirstu ciešanas… Kad biju jaunāka, tad varēju ātrāk pārslēgties no darba problēmām uz sadzīvi, bet tagad ilgi domāju, meklēju atbildes uz jautājumiem - kāpēc tā notiek… Sajūtu visu daudz asāk un emocionālāk. Mēdzu arī raudāt.» Medmāsa gan uzreiz piebilst, ka raudot tikai tā, lai neredz bērnu mammītes. Vecāku acīs viņa vienmēr ir stipra, zinoša, varoša, pārliecināta.
Mazulītis izaudzis
«Kad sāku strādāt un pirmo reizi saskāros ar priekšlaikus dzimušu bērniņu, man bija bail. Maziņš, tieviņš, bezpalīdzīgs… Rūpējāmies, auklējāmies. Pēc vairākiem gadiem reiz uz ielas pretī nāca sieviete ar skaistu jaunekli robežsarga vai muitnieka formas tērpā. Izrādās - tas mazulītis izaudzis, izskolojies. Mamma mani atpazina un teica paldies, ka ar ārsti toreiz bijām tik nesavtīgi palīdzējušas gan viņai, gan bērniņam. Toreiz slimnīcā viņi pavadīja pāris mēnešus,» stāsta Iraīda.
«Vispār jau medmāsas profesija ir ekstremāla,» viņa atzīst. «Katru dienu esi sardzē par dzīvību. Un tad vēl arī jārūpējas par vecākiem. Ko mammai nozīmē slims bērns? Tas ir milzīgs stress. Man viņai jāpalīdz pārvarēt satraukumu. Ir mammas, kas mobilizē savus spēkus, bet citas krīt histērijā. Dažas jaunās mammas spēj koncentrēties un ir ļoti vērīgas, bet citas mammas, kurām ir pieredze, ceļ paniku nevietā. Jāzina, ar kuru var bargāk runāt, bet kuru vajag paņemt azotē un mierināt.»
Nodaļas vecākā ordinatore, ārste Elita Grunda slavē medmāsu Iraīdu Lavrenovu: «Iejūtīga, mierīga, izpalīdzīga, izdarīga. Man ar viņu patīk strādāt. Ja viņa, ko dara, tad zinu, ka būs izdarīts perfekti pareizi, par visiem simts procentiem un man nevajadzēs uztraukties. Man ir svarīgi, ka strādāju ar cilvēku, uz kuru varu paļauties.»
Filmiņas par kaķi
«Tā ir mana ģimene, kas mani saprot un uzmundrina,» sirsnīgi saka Iraīda. Viņas spēka avots ir dārza darbi vasarnīcā. Medmāsas mīļākās puķes ir asteres. Iraīda rudeņos saplūc lielu, krāsainu pušķi un ved mājās. «Aug arī tomāti, gurķi. Bet man nav tik svarīga raža, bet gan pats process - kopšana, rūpēšanās. Gluži tāpat kā savā ikdienas darbā,» salīdzina Iraīda.
Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, Iraīda nemainīgi būtu izvēlējusies medmāsas profesiju un nenožēlo, ka nekļuva par ārsti. «Kad sāku strādāt par māsu, es sapratu, ka arī šī profesija ir ļoti svarīga un vajadzīga. Meita arī nav piepildījusi manu sapni, strādā tirdzniecībā. Mazdēls piektklasnieks pagaidām sapņo kļūt par režisoru. Jau uzņēmis filmiņas par savu kaķi,» ar lepnumu stāsta Iraīda. Bet viņa zina teikt, ka jaunieši medmāsas profesiju nelabprāt izvēlas: «Mūsu nodaļā visas esam vismaz ar piecpadsmit gadu pieredzi. Vecais kalums.»
Fiziski arī nav viegli. Pēc 12 stundu dežūras, kad visu dienu būts uz kājām, knapi tiekot līdz mājām. Bet bija laiks, kad viņa piestrādāja arī par medmāsu nakts dežūrās. «Naudas dēļ… Nu nav jau medmāsas darbs adekvāti atalgots. Bet man ir svarīgs arī «paldies», ko pasaka gan vecāki, gan ārsti, gan kolēģi. Tāpēc arī šī akcija Meklējam sirdsmāsiņu ir tik svarīga. Lai gan es uzskatu, ka katru dienu ir jācenšas visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, nevis censties kampaņveidīgi.»
Profilaksei - svaigs gaiss
Iraīdai kā medmāsai padomu prasa radi un draugi. Padoms ir vienkāršs. «Ne tikai tad, kad tuvojas elpceļu slimību un vīrusu infekciju laiks, vienmēr galvenais dakteris ir svaigs gaiss. Nav jābaidās no sniegiem, vējiem, bet pareizi jāsaģērbjas un svaigā gaisā aktīvi jākustas. Tas attiecas gan uz bērniem, gan pieaugušajiem. Netuntuļoties un arī neskriet plikiem! Gripas laikā nevajag iet uz pasākumiem, kur sanāk daudz cilvēku, bet atrast laiku pastaigai svaigā gaisā,» viņa skaidro un piebilst, «mazdēlam neļauju sēdēt mājās pie datora, vienmēr mudinu iet ārā.»