Recenzents nav pamanījis, ka Reza atnāk uz bāru viena un aiziet no tā viena, lai parādītos nākamajā, Leo personālizstādes ainā, sveicot gleznotāju un esot tam blakus personālizstādes atklāšanā.
Otrkārt, darba procesā, apzinot atmiņu stāstus par Leo, tika uzklausītas abas puses - gan Leo Kokles sieva, gan māsa, tomēr izrādes veidotāji, kā tas pateikts preses konferencē, nolēma radīt savu neatkarīgu versiju un Rezas tēlu apzināti definēja kā skaistas, brīvas un noslēpumainas mākslinieka Mūzas tēlu, bet minētajā Skapja ainā, kurā Naumanis saskatījis tikai ielasmeitas un «seksīgi kārus jaunekļus», nepieskaitīdams klātesošos bohēmiešus un pašu Leo, kam taču adresēta viņas deja, Reza uz brīdi iemieso kaislību stihijas dvēseli, kas mākslinieka radošajā dzīvē kulminē nākamajā - personālizstādes ainā.
Lai kāds būtu skatījums uz izrādi, ir skaidrs, ka skatuves Rezai un viņas lomas zīmējumam ar reālo Terēzi Kokli ir tāds pats sakars kā, piemēram, Stelmuižas kokgriezēju Dievmātes atveidojumam Subates baznīcā ar reālo Dievmāti Mariju. Izsakot Kokles kundzei pateicību par atbalstu izrādes tapšanā un apbrīnu par rūpīgo Leo Kokles radošā mantojuma saglabāšanu, gribētu lūgt kritiķi būt saudzīgākam savos izteikumos par reāliem cilvēkiem, kas sāpina un bēdīgā kārtā atgādina citātu no izrādes: «Vai gleznā attēlotās sievietes var būt padomju zvejnieku sievas? - Nē. Nekādā gadījumā.»