Saskaņā ar ASV Tieslietu ministrijas izvirzītajām apsūdzībām, pirmkārt, automašīnu ražotājs desmit gadu laikā šķīries no vairākiem desmitiem miljonu dolāru, kas kukuļos samaksāti dažādu valstu, tostarp, iespējams, arī Latvijas amatpersonām. Otrkārt, atpirkšanās no kriminālapsūdzības autobūves gigantam izmaksās vairāk nekā 95 miljonus latu.
Par iemesliem, kādēļ apsūdzības korupcijā tika vērstas tieši pret Mercedes ražotāju, var izteikt dažādus minējumus. Nevar izslēgt, ka Daimler reputācijas izšķobīšanā patiešām bijis ieinteresēts kāds konkurents, kurš ASV varas iestādēm norādījis uz to, ka Mercedes ražotāji mēdz lēmumu pieņemšanā iesaistītajām amatpersonām pasniegt dāvanas gan naudā, gan graudā. Taču, atšķirībā no Latvijas biznesmeņiem, vācu autobūves lepnuma pārstāvji nenoliedz to, ka materiāli stimulējuši sev izdevīgo lēmumu pieņēmējus, un norāda, ka dažās valstīs pie pasūtījumiem citādi tikt nemaz nevarot. Zīmīgi, ka tieši tāds pats arguments, proti, ka citādi nevar, pirms pāris mēnešiem izskanēja arī no kādas citas starptautiskas kompānijas puses. Šī gada sākumā darbu zaudēja varenā mēbeļu ražotāja Ikea divi vadoši darbinieki - Centrālās un Austrumeiropas direktors Pjērs Kaufmans un kompānijas Krievijas filiāles nekustamo īpašumu pārraudzītājs Stefans Gross. Galvas ripoja, kad atklājās, ka, lai panāktu Ikea tirdzniecības centra pieslēgšanu elektroapgādes tīkliem, tikuši doti kukuļi. Ikea tēvs - zviedru miljardieris Ingvars Kamprads, kurš pazīstams ar savu visai pieticīgo dzīvesveidu, presei stāstīja, ka, saņemot ziņu par Ikea darbinieku ielaišanos koruptīvos darījumos, esot ilgi raudājis.
Ikea kukuļošanas skandāls uz mirkli pavīdēja plašsaziņas līdzekļos un noklusa. Nevar izslēgt, ka Daimler AG Mercedes- Benz steidzīgā piekrišana maksāt milzīgu soda naudu un segt izdevumus, kas radušies saistībā ar korupcijas gadījumu izmeklēšanu, arī notikusi ar mērķi pēc iespējas ātrāk likt noklust korupcijas skandālam.
Kādēļ? Pirmkārt tādēļ, ka, atšķirībā no tādām valstīm kā Latvija, starptautiskie koncerni lieliski apzinās, cik liela nozīme ir reputācijai. Protams, līdzīgi kā Latvijas un citu postpadomju valstu uzņēmēji, arī globālajā tirgū strādājošo uzņēmumu mērķis ir gūt peļņu. Pēc iespējas lielāku peļņu. Taču šo uzņēmumu vadītāji saprot, ka patērētāji peļņas kāri netur par augsti vērtējamu īpašību. Vienīgais, kas spēj lielas peļņas guvējus reabilitēt ne tik turīgu cilvēku - patērētāju lielākās daļas - acīs, ir augstu ētikas standartu ievērošana. Reizēm, kā gadījumā ar Daimler, peļņas kāre gūst virsroku un lielāku ienākumu dēļ starptautisko kompāniju vadītāji ir gatavi pievērt acis uz vietējo menedžeru darbībām, arī kukuļošanu.
Taču acu pievēršana ir kā Damokla zobens, kas karājas mata galā - nekad nevar zināt, kad ētikas principu pārkāpšana nāks gaismā. Rietumos plašsaziņas līdzekļi un nevalstiskās organizācijas jau krietni pasen darbojas kā modri starptautisko korporāciju uzraugi, kas pievērš uzmanību ne tikai tam, kā kāda kompānija paplašina savus noieta tirgus. Degpunktā bieži vien nonāk arī naftas ieguves un pārstrādes kompāniju un ķīmiskās rūpniecības gigantu attieksme pret ekoloģiju. Diemžēl nav noslēpums, ka tā dēvētajās trešās pasaules valstīs gan vietējās amatpersonas, gan starptautiskās korporācijas lielākas peļņas gūšanas vārdā mēdz nospļauties par iespējamu kaitējumu apkārtējai videi.
Tādu valstu kā Lielbritānijas plašsaziņas līdzekļos pietiekami bieži uzvirmo diskusijas par to, kādā veidā dažādiem tirdzniecības tīkliem izdodas nodrošināt patērētājiem ļoti pievilcīgas, t. i., zemas cenas. Piemēram, Lielbritānijā populārais apģērbu tirgotājs Primark pirms kāda laika tika pieķerts bērnu darba izmantošanā, šim atklājumam sekoja aicinājumi boikotēt Primark veikalus, kas sasniedza daudzas dzirdīgas ausis.
Rietumu patērētāji jau apzinās, kāds spēks ir parādībai, ko dēvē par balsošanu ar naudas maku. Kompānijas, kuru izpratne par ētiku nesakrīt ar katra konkrēta patērētāja izpratni, vislabāk var sodīt, atsakoties izmantot šo kompāniju piedāvātās preces vai pakalpojumus. Ja korupcijas vai cita skandāla ietekmē kaut vai katrs divdesmitais patērētājs atsakās no skandālā iejauktā uzņēmuma ražoto preču vai piedāvāto pakalpojumu izmantošanas, kompānijas, kuru apgrozījums mērāms miljardos, cieš milzīgus zaudējumus.
To derētu atcerēties ikvienam, kam reizēm šķiet, ka mazajam cilvēkam nav nekādu iespēju ietekmēt biznesa vai politikas okeānos mītošās haizivis.