Vai atceraties pirmo sastapšanos ar Dzejas dienām skolas laikā?
Artis Ostups. Manā skolā Dzejas dienu nekad nebija. Pat uz to pusi ne, tā ka - man nav atmiņu.
Iveta Ratinīka. Es gan atceros. Tas bija vēl pionieru laikos - Rēzeknē Raiņa parkā bija tāda Raiņa galva. Bijām tērpti baltās blūzītēs un sarkanos kaklautiņos, bet ko mēs tādā paskatā tur ik rudeni runājām, man vairs nav ne jausmas. Pasākums notika ar apbrīnojamu regularitāti, un Raiņa galva man joprojām reizēm tā…
Arvis Viguls. Es mācījos skolā laikā, kad vairs neviens neko nespieda. Noteikti kaut kas notika, taču mani tas neinteresēja. Pirmās atmiņas par Dzejas dienām ir Rīgā, kad pats, vēl skolā mācīdamies, biju atbraucis uz galvaspilsētu - Literārās akadēmijas pasākumā Botāniskajā dārzā vajadzēja lasīt dzeju.
Jautājums Ivetai. Kā tu māci Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolēniem «mīlēt Raini»?
I. R. Manuprāt, Rainis ir viens no tiem autoriem, kas bērniem atsit gribēšanu lasīt dzeju vispār. Rainis vienkārši nav viņu vecuma kategorija. Ik septembri es ar bērniem vazājos pa visu Rīgu pa Dzejas dienām. Šogad man ir jauns iesaukums, un mani mazie ekonomisti - grib vai negrib - sāks mīlēt dzeju. Dzejas dienas ir izvērsušās par mēnesi ilgu pasākumu sēriju, kas savos apjomos pat ir šausminoša. Vai tiešām dzeju nevarētu mīlēt arī pavasarī vai kādā citā sezonā?
Vai šo Dzejas dienu sauklis «Dzeja, nepadodies!» ir kādā ziņā tuvs jūsu iekšējai laika izjūtai?
A. V. Nezinu, kāpēc tas būtu jāsaka.
A. O. It kā mēs būtu kādā agonijā! Tā ir kā attaisnošanās, netieši pateikts, ka dzeja ir kaut kādā ziņā apdraudēta.
I. R. Nav nemaz tā apdraudēta, jo tie paši skolas bērni taču čupām raksta visvisādas lietiņas. Cita lieta, ka literatūras kritika ir beigusi pastāvēt, līdz ar to varbūt apdraudēta ir dzejas kvalitāte. Ne jau pati dzeja kā tradīcija.
A. V. Manuprāt, ir jāveido citāda - veselīgāka attieksme pret dzeju. Šobrīd tas «nepadodies» ir vērsts uz nostalģisku atskatu uz pagātni. Uz mani tas neattiecas, es nepieredzēju to laiku, kad autori bija uz lielā popularitātes viļņa. Varbūt vienīgi traumatiskā pieredze, skatoties fotogrāfijas, kur bars cilvēku klausās, piemēram, Ziedonī.
Jūs tā negribētu?
A. V. Es ne.
I. R. Neviens jau no mums arī negaida, ka mēs veselai paaudzei čakarēsim smadzenes, uzspiedīsim kādas klišejas vai tamlīdzīgi. Dzeja kļūst aizvien elitārāka.
A. V. Jā, elitārāka. Padomju laikā rakstītajā dzejā var just, ka tā ir mērķēta masām.
I. R. Mēs rakstām apmēram kādiem simts cilvēkiem. Dzeja ir balstīta ironijā, uz zīmēm, kas saprotamas tādiem pašiem kā tu.
A. O. Ne jau visi ironizē.
I. R. Bet, ja man ir jātaisnojas radiniekiem, ka man neiet tik slikti kā manam literārajam varonim… Viņi ir tā paaudze, kas tekstu saprot burtiski. Priecājieties, ja nerakstāt par tādām lietām kā nāve un miršana. Bet rakstāt jau arī jūs.
A. O. Var rakstīt par nāvi kā notikušu faktu. Es tā daru.
I. R. Jā, man arī ir tāda rindiņa «Todien es nomiru».
A. V. Tas ir interesanti, kā mazo pārinodarījumu caur dzejoli padarīt globālu, vispārinātu. Bet laikam tas nav godīgi.
I. R. Tas ir pat ļoti godīgi. Ja caur tavu tekstu savu ciešanu gadījumos cieš arī citi, ir forši. Šādos gadījumos smejos par Kornēliju Apškrūmu un viņas kapusvētku izlasēm. Dzeja ir ļoti neviendabīga. Mēs, salīdzinoši jaunie, esam viena čupa, un tantes, kas trīsdesmit grāmatas laiž augšā savā stilā, - cita.
A. O. Ja nav totalitārisma, ir grūti kaut ko globālu uztaisīt. Visiem ir viena sāpe.
I. R. Pret ko tad cīnīties ar tekstu? Pret ekonomisko krīzi?
A. V. Kāpēc vispār tekstam par vai pret kaut ko ir jācīnās?
I. R. Mazā ziņa par grāmatiņas iznākšanu pilnīgi pazūd ikdienas notikumu gūzmā.
Varbūt jāmeklē jaunas formas?
I. R. Uz kleitām rakstīsim pantiņus? Nu var jau…
A. V. Parasti runājam par dzeju, kurā jābūt kaut kādām sāpēm, ciešanām, bet, teiksim, Amerikā ir eksperimentālās valodas dzeja, grafiskā dzeja. Daudz dažādu novirzienu, kas nestrādā uz klasisku tekstu, kuru izlasot jūtam katarses momentu. Konceptuālā dzeja. Tā visa mums nav. Ja arī parādītos, šaurais lasītāju loks to uztvertu ar aizdomām, teiktu, ka tas ir kas mākslīgi sadomāts. Gribētu redzēt dzejniekus, kas mēģina paplašināt to, kas vispār ir dzeja.
Atgriežoties pie Dzejas dienām, kā vērtējat šā gada pasākumu virkni? Pašus dzirdēsim Jauno dzejnieku tiesā.
I. R. Nervozas izjūtas... Pasākuma forma ir visnotaļ totalitāra, ja to uztver nopietni. Negribētos to pārvērst par kārtējo balagānu. Ko tad mums var pārmest - ka pierakstām to, ko jūtam, nepareizi? Kur citam kalns, tur mums - rozā zilonis?
A. V. Es to neuztveru tik nopietni.
I. R. Kāpēc uztvert sevi kā joka objektu? Vai es āksts, lai vilktu cepurīti galvā? Es, piemēram, saprotu spēles noteikumus pasākumā Ceļojums ar dzejnieku, kur visi slāj pa kādu kultūrvēsturiski mazpazīstamu vietu un ir liels prieks. Manuprāt, tas ir viens no veiksmīgākajiem Dzejas dienu pasākumiem. Šoreiz iesim uz Zaķusalu un Lucavsalu. Tas varētu būt forši.
A. V. Bridīsim pa pļavām, sliktu laikapstākļu gadījumā būs jāvelk gumijnieki.
I. R. Var pacept desas un tā...
Jūsu mīļākais klausītājs «aci pret aci»?
A. O. Man - nepazīstami cilvēki oficiālajā Dzejas dienu programmā. Es viņus vairs nekad nesatikšu.
A. V. Kad lasu dzeju, parasti neskatos zālē.
I. R. Savus pantiņus - tiešām labāk svešiniekiem. Simpātiju objektiem noteikti grūti lasīt, jo vienā brīdī balstiņa sāk trīcēt.
A. O. Man atkal nāk smiekli. Ja man vajadzētu lasīt, piemēram, tētim, tā būt dīvaina situācija.
Intervijas pilns teksts: www.diena.lv