2007. gadā, kad SC izvirzīja Valsts prezidenta amatam Aivaru Endziņu, atsevišķi eksperti jau lēsa, ka šāda gājiena mērķis ir leģitimizēt SC kā iespējamu varas partiju, kas adekvāti reaģē uz elektorāta gaidām. Visu 9. Saeimas sasaukuma laiku SC ir piekopis šo adekvātās reaģēšanas taktiku - te nostājoties Alekseja Loskutova aizstāvju pozīcijās, te parakstot tā dēvēto Adventes vienošanos, te pievienojoties opozīcijai 13. janvāra mītiņā, te atkal solot savu atbalstu Jāņa Maizīša atkārtotai pārvēlēšanai ģenerālprokurora amatā....Tas viss šķietami noticis tik organiski, ka jautājumi par to, kuras smadzenes un ar kādu mērķi šo taktiku izkalkulējušas, izskan pavisam reti.
Šajā adekvātās reaģēšanas manevru kopumā labi iekļaujas arī partiju apvienības SC metamorfoze par sociāldemokrātisko partiju Saskaņa. No taktikas viedokļa ļoti tālredzīgs solis. Iepriekšējos gados SC politiķi un polittehnologi radinājuši mazāk aizdomīgo elektorāta daļu pie domas, ka nekas traks jau nebūtu, ja SC nāktu pie varas. Tagad, uzsverot jaunajā politiskajā zīmolā tam it kā piemītošo sociāldemokrātiskumu, acīmredzot tiek domāts par elektorāta paplašināšanu. Politiskā apvienība SC ir teju vienīgā, kam kopš 9. Saeimas sasaukšanas ir izdevies noturēties reitingu topa augšgalā, tiesa, lielā mērā pateicoties tam, ka SC tradicionālais elektorāts ir gana liels un izteikti lojāls. Taču ar šī elektorāta sekmīgu apgūšanu nepietiek, lai uzvarētu Saeimas vēlēšanās, beidzot tiktu pie valdības grožiem, veidotu ekonomisko politiku un ārpolitiku. SC trūkst tādu trumpju kā harismātisku līderu, oriģinālu ideju, pārliecinoša politiskā piedāvājuma, taču acīmredzami netrūkst prasmīgu padomdevēju, kas palīdz saskaņiešu kuģa buras arvien vairāk pagriezt tā, lai elektorāta noskaņojums kā ceļavējš pūstu šo kuģi pretī uzvarai. Ekonomiskās dižķibeles komplikācijas, pirmām kārtām augstais bezdarba līmenis un arvien krasāk sajūtamā sabiedrības noslāņošanās daļu vēlētāju rosina nosliekties par labu kreisākai politikai. Tāpēc arī tādas rūpes par kreisāku politiku atspoguļojošiem atribūtiem - pārtapšana par sociāldemokrātisko partiju Saskaņa, sociāldemokrātu tradicionālā simbola - sarkanās rozes - manāmāku eksponēšanu partijas zīmolā. Tāpēc par saskaņiešu niknāko ienaidnieku pasludināts neoliberālisms, bet par galveno konkurentu - Vienotība. SC ir nolēmusi «nocelt» labējā spārna partijām vismaz kādu daļu no tiem vēlētājiem, kas savulaik katrās vēlēšanās balsoja par kādu jaunizveidotu politisko spēku. Tagad, kad labējā spārnā notiek konsolidācija un jaundzimušo politisko partiju vidū pārliecinošus Saulvežus pagrūti saskatīt, daļa no «mūžīgajiem meklētājiem» raugās tā dēvēto kreiso virzienā. «Mūžīgie meklētāji» vēlēšanas sliecas uztvert kā līdz šim pie varas esošo sodīšanas aktu, viņus maz uztrauc tādas nianses kā SC līgums ar Vladimira Putina Vienoto Krieviju, pret Latvijas neatkarību balsojušu politiķu esamība saskaņiešu rindās, SC naudas avoti.
Ekonomiskā recesija šos ļaudis mudina gremdēties nostalģijā par padomju laikiem, sak, visiem bija darbs, rūpnīcās strādāja tūkstošiem cilvēku, valsts deva dzīvokļus...Zīmīgi, ka sestdien notikušajā saskaņiešu kongresā pat brīžos, kad no tribīnes tika runāts krievu valodā, vairāk skanēja pret liberālismu, Starptautisko Valūtas fondu un Vienotību vērstas runas, bet tikpat kā nemaz netika pieminēti jutīgie jautājumi par valsts valodu, naturalizāciju un sabiedrības integrāciju. Tas apliecina, ka saskaņiešu mērķis ir «mūžīgo meklētāju» balsis, ko pārlieku asa virziena maiņa nacionālajos jautājumos var aizbaidīt. Saskaņas līderis Jānis Urbanovičs cenšas strikti turēties reālpolitiķa pozīcijās, uzsverot tikai un vienīgi «grandiozo ekonomisko potenciālu, ko slēpj Latvijas attiecības ar Krieviju», slavinot Somijas piemēru. Diez vai tikai sakritība, ka «grandiozais ekonomiskais potenciāls» tika skaļi daudzināts arī 12. aprīlī notikušajā Par labu Latviju dibināšanas konferencē.
Zīmīgs ir arī fakts, ka tā saucamie sociāldemokrāti no Saskaņas ar simpātijām un izpratni runā par uzņēmēju iesaistīšanos politikā, bet reti piemin sociāldemokrātu tradicionālos sabiedrotos - arodbiedrības. Tas jau diezgan skaidri signalizē, ka par galveno saskaņiešu sabiedroto Latvijas finlandizācijas procesam ir izvēlēts matemātiskais veidojums (AŠ)2 . Sociāldemokrātu sarkanā roze šai gadījumā ir tikai kamuflāža, aiz kuras paslēpt patiesos mērķus.