Tā viņš pirmo reizi nokļuva valstī, kurā veiksmīgi ir attīstījusies hokejista karjera. Mamma Lozannā apprecējās ar šveicieti, kura abi dēli arī spēlēja hokeju. Elvis Latvijā jau bija apguvis slidotprasmi, tāpēc turpināja treniņus hokejā. Iesākumā spēlēja aizsardzībā. Vasarā, kad puikas ar nūjām izgāja pagalmā, Elvi vecākie zēni iebīdīja vārtos. Pēcāk jau viņš ripas ķēra uz ledus, bet mamma izšķīrās, un Elvim bija jāatgriežas Latvijā. To, kā Merzļikins viens pats otro reizi nokļuva Šveicē, jo mamma, vadājot puiku uz treniņiem, otru pusīti jau bija atradusi Latvijas ledus hallē, uzzināsiet, izlasot interviju.
Sezona sākusies laikam pat ļoti veiksmīgi?
Man pašam - jā. Komandai gan vienu brīdi bija četri zaudējumi pēc kārtas. Tad treneris izlēma mani sūtīt vārtos, un es pat nezināju, kurā vietā mana komanda atrodas, jo turnīra tabulā es neskatos, lai lieki neuztrauktos. Piemēram, ja pretinieki būs pirmajā vietā, tad sākšu domāt - oi, nu gan būs traki, jo uz maniem vārtiem izdarīs daudz metienu, kā nu būs… Sanāca tā, ka es debitēju ļoti labi.
Un nu jau ir tā, ka esi izkonkurējis pirmo vārtsargu Danielu Mancato, kurš ir spēlējis Šveices izlasē un arī novembra pārtraukumā bija iekļauts Šveices valstsvienībā spēlēšanai Vācijas kausa izcīņā. Mancato jau neskatās aizdomīgi uz tavu pusi?
Pirms manas pirmās spēles, kad treneris paziņoja savu izvēli, viņš bija sadusmojies. Es sargāju vārtus četras spēles pēc kārtas. Tajā laikā viņu sveicināju, bet viņš neatbildēja. Tad bija nedaudz dīvaina sajūta, bet pamazām attiecības ir noregulējušās.
Šveices A līgā šosezon ir debitējis arī tavs vienaudzis Ivars Punnenovs. Ar viņu sazinies?
Jā, mums ir draudzīgas attiecības. Pēc spēlēm aprunājamies, kā kuram gājis. Viņš pasaka, kur es esmu kļūdījies, es atkal izsaku savas domas.
Tas tomēr ir nebijis gadījums, ka spēcīgā Eiropas līgā vienā gadā debitē divi juniora vecuma Latvijas vārtsargi. Šveicē ir vārtsargu krīze?
Ir jau vārtsargi ar skanīgiem uzvārdiem. Piemēram, ar Punnenovu kopā Rapersvīlē ir Dāvids Ebišers, kurš izcīnījis Stenlija kausu. Tomēr viņš nav vairs tik labs, kāds bija kādreiz. Es arī zinu, kāds viņš ir cilvēks, jo savulaik bija pie mums Lugāno. Ebišers spēlē tikai naudas dēļ. Ivaram ir paveicies Rapersvīlē tāda ziņā, ka komanda nav turīga, tāpēc nevar atļauties turēt otru labu vārtsargu. Man ar spēlēšanu paveicās atkal tādā ziņā, ka otrs vārtsargs Mihaels Flukigers saslima. Mums abiem ar Ivaru pavīdēja iespēja, un mēs tās izmantojām. Es Ivara pirmo spēli A līgā skatījos. Viņš ļoti labi sevi parādīja.
Kā pašam pavērās pirmā iespēja stāties vārtos?
Iepriekšējā vakarā bijām zaudējuši. Izbraukumā izkāpu no autobusa, pienāca klāt treneris un pateica, ka es iesākšu spēli. Iesākumā nodomāju, ka viņš jokojas, bet tomēr ne. Tad arī Mancato nedaudz sadusmojās.
Kurš komandā strādā ar vārtsargiem?
Šosezon Lugāno vārtsargu treneris ir Roberto Luongo (Kanādas izlases un NHL kluba Vankūveras Canucks vārtsargs - aut.) brālis Leo un arī viens zviedru speciālists, pie kura es biju vasarā Zviedrijā nometnē. Mans stils ir nedaudz mainījies un vairāk līdzinās tam, kā spēlē Luongo.
Īsumā vari izskaidrot?
Esmu iemācījies vārtos būt pacietīgāks un, protams, darīt visu arī ātri. Kustības gan ir citādas. Tā kā esmu garš, man ir viegli ar kājām nosegt visu apakšu. Tā spēlējot, man bieži vien spēles laikā atveras otrā elpa.
Vārtsargiem fiziskajai sagatavotībai arī ir liela nozīme?
Protams, un esmu to sapratis. Pagājušajā sezonā man nebija treniņu svaru zālē, tikai ledus un lecamaukla. Pie Luongo es vasarā strādāju kopā ar komandu, un tagad es ļoti labi jūtu, ka fiziskā kondīcija ir jūtami uzlabojusies. Kad mēnesi biju trenējies kopā ar pirmo komandu, mani nosūtīja uz vienu spēli pie junioriem pret Davosu. Man bija tik viegli spēlēt! Es jutos baigi stiprs. Man bija daudz vairāk enerģijas.
Ir dzirdēts, ka, jauniešu vecumā braucot spēlēt un mācīties uz Šveici, vecākiem jārēķinās ar lielām naudas summām. Kā bija tavā gadījumā?
Par mani visu samaksāja Lugāno komanda. Pilnīgi visu! Pat privāto skolu man klubs apmaksāja, jo valsts skolā es nedrīkstēju mācīties. Pēc hokeja licences es esmu šveicietis, taču visādi citādi Šveicē - ārzemnieks.
Kur viņi tevi ievēroja, ka bija gatavi par visu maksāt?
Man bija paziņas, kuri pateica, ka es esmu labs, lai klubs paņemot un pamēģinot. Pirmajā sezonā sevi arī parādīju no labākās puses. Tā kā vārtsarga karjeru biju sācis pie viņiem, Lugāno izlēma manī ieguldīt naudu. Beidzu devīto klasi, bet tad jau kļuva sarežģīti apvienot mācības skolā un treniņus. Lugāno klubs piedāvāja profesionālo līgumu un pateica, ka audzinās mani par savu nākotnes vārtsargu.
Valodas barjeru gan jau esi pārvarējis?
Jā, es brīvi runāju itāļu valodā, varbūt pat labāk nekā latviešu. Rakstīt man pilnīgi noteikti itāļu valodā ir vieglāk, jo latviešu valodā man problēmas sagādā komati un garumzīmes.
Morālu apsvērumu dēļ tagad citu klubu virzienā pat nedrīksti skatīties…
No savas puses es arī negribu no Lugāno braukt projām. Man patiešām ir paveicis, ka esmu nokļuvis šajā komandā, kas man tik daudz ir devusi. Tomēr, ja mani nodraftē un aicina uz NHL, tad Lugāno vadītāji ir pateikuši, ka šķēršļus neliks.
Zinot, ka Lozannas komandas spēlē ar Šveices licenci, nav bijuši mēģinājumi pierunāt mainīt hokeja pārstāvniecību un pārstāvēt Šveici?
Kaut kādas runas esmu dzirdējis, bet es noteikti palikšu Latvijas izlasē.
Par spēlēšanu olimpiskajās spēlēs iepriekš biji aizdomājies?
Vēl vasarā man tādas domas vispār nebija. Lugāno biju trešais vārtsargs, nebija pārliecības, vai vispār tikšu spēlēt, bet pašreizējā situācijā es jau ļoti gribu aizbraukt uz olimpiādi.
Ja būtu izniekojis doto iespēju, laikam pēc tam nebūtu viegli tikt Šveices A līgā...
Protams, jo ne katram jaunietim rodas šāda iespēja. Ja sadarīsi muļķības, pēc tam var nākties ilgu laiku nožēlot.
Esi spējīgs uz muļķībām?
Jaunībā man bija dullums galvā. Pirmajā gadā junioru vecumā bija arī nepatikšanas, bet kopš pagājušajā pavasarī play-off laikā pirmo reizi nokļuvu lielās komandas ģērbtuvē un ieraudzīju profesionāļus, no kuriem viena daļa ir spēlējuši arī NHL, man visa domāšana ir izmainījusies. Vairāk netrakoju.
Kā tas izpaudās?
Nu, piemēram, nostāvot spēli «sausā», apgāzu hokeja vārtus, tā teikt, visādi izrādījos. Junioru komandā otrais vārtsargs tagad ir tieši tāds pats, un es esmu sācis viņu audzināt. Progress ir jūtams. Pats esmu kļuvis ļoti mierīgs.
Latvijas hokejā mainās vārtsargu paaudzes un jaunais vilnis pēc auguma parametriem krasi atšķiras. Artūrs Irbe, Sergejs Naumovs un Edgars Masaļskis bija mazāka auguma, Kristeram Gudļevskim un tev ir pāri 1,90 centimetriem. Attiecīgi no priekšgājējiem laikam spēles manieri nevari pārņemt?
Protams, nevaru, jo tagad vārtsargiem ir pavisam citi spēles stili. Spēlētāji izdomā kaut ko jaunu, un attīstībā iet uz priekšu arī vārtsargu treneri. Hokejs ir kļuvis ātrāks un precīzāks.
Šveicē hokejistiem ir labas algas. Izjūti atšķirību naudā, ja esi pie junioriem vai A komandas?
To es nezinu, cik labi atalgojumi ir Šveicē, jo nauda mani pagaidām neinteresē. Šosezon algu man jau maksā lielā komanda, tāpēc naudas izteiksmē nav lielas nozīmes, kurā komandā es spēlēju. Atšķiras vienīgi bonusi.
Vai taisnība, ka pirms spēles ievēro noteiktus rituālus un piemini arī savu tēvu...
Tēvu tā arī neiepazinu. Kāds viņš bija, varu secināt tikai pēc fotogrāfijām. Es gan ticu tam, ka tēvs no debesīm man visu laiku palīdz. Bieži vien es spēles laikā pats ar sevi runāju. Sezonas sākumā partneri laikam nodomāja, ka esmu nedaudz ķerts, bet tad mums bija komandas sapulce, kurā katram par sevi bija jāpastāsta. Es izstāstīju par tēvu. Viņš man tiešām palīdz, jo spēles laikā ir bijušas tādas ripas, kad es nesaprotu, kādā veidā es tās atsitu. Tēvs man noteikti palīdz.