Kaspars atzīst, ka nākotnē gribētos arī attīstīt zināmu intuīciju, lai ar profesionālajām aktivitātēm turpmāk labāk trāpītu īstajā laikā un vietā, nevilktu garumā un nesasteigtu.
Mākslinieks un būvnieks
Skolas laikā Kaspars bijis «liels mākslinieks savā dvēselē» un pēc 9. klases iestājās telpu dizaineros Rīgas Amatniecības vidusskolā. Nožēlot nav nācies, interjeri un eksterjeri viņu interesē joprojām. Vēlāk Kaspars kļuva par būvniecības studentu RTU, kas gan bijis izaicinājums, jo no gleznošanas, kompozīcijas, mākslas bija jāpārslēdzas uz fiziku, ķīmiju, matemātiku. Jau no 15 gadu vecuma Kaspars dzīvoja kopmītnē, piepelnījās, remontējot dzīvokļus, un agri sāka par sevi gādāt, jo arī apprecējās agri - 19 gados. Ģimene, darba gaitas un celtniecības burbulis bija iemesli, kāpēc studijas palika nepabeigtas.
Jau 1. kursā Kasparu pieņēma darbā par tāmētāja palīgu Kalnozola grupas uzņēmumā Orlands. «Tā bija pirmā iepazīšanās ar celtniecības normatīvu bāzi. Tāmēšana ir ļoti interesants darbs, jo, lai tu varētu māju notāmēt, tev tā jāuzbūvē no nulles līdz beigām savā galvā,» Kaspars stāsta.
Pēc pāris gadiem viņš nonāca SIA CMD Birojs, kas tolaik Latvijā bija viens no vadošajiem uzņēmumiem ēku fasāžu būvēšanā. Kā pārdošanas vadītājs piesaistījis jaunus klientus, vadījis Projektēšanas nodaļu, braukājis pa objektiem un uzraudzījis tehnoloģiju īstenošanu. «Daudz braucu pa izstādēm ārzemēs, līdz ieviesu vairākus risinājumus, kas Latvijā līdz tam nebija izmantoti.» Kad Kaspars «kā īsts latvietis» paņēma daļu klientu un izveidoja savu uzņēmumu, viņa un kompanjona Fasāžu centrs Latvijā paspēja uzbūvēt trīs lielu objektu fasādes, bet tad sākās krīze. Sapratis, ka Latvijā būvniecība buksēs, Kaspars sava uzņēmuma darbību pavērsa pret Krievijas tirgu, kur saslēdzās tandēmā ar industriālo jumtu izbūves kompāniju, ko tur jau bija nodibinājuši Kaspara bērnības paziņas.
«Tadžikstroj» vietā
Krievijā Kaspars nostrādāja divus gadus, nedēļas nogalēs braukājot uz mājām pie ģimenes, un par šīs valsts būvniecības nozares īpatnībām viņam ir daudz stāstāmā. Celtniecība un investīcijas - pavisam cita mēroga, nekustamā īpašuma cenas Maskavā - milzīgas, kas gan nekādi negarantē ēkas vai dzīvokļa kvalitāti, 10% no visām būvniecības izmaksām - kukuļiem. «Mani pārsteidza, ka Krievijā ir ļoti, ļoti augstas prasības fasāžu būvniecībā. Katrai mazākajai skrūvītei jābūt sertificētai Krievijā, Eiropas standarti nenozīmē pilnīgi neko. Sertifikātus var saņemt tikai vienā iestādē, kas tiek kārtīgi lobēta, un tas maksā ļoti lielu naudu,» Kaspars stāsta. Viņa uzņēmuma biznesu Krievijā krietni atviegloja ciešā sadarbība ar krievu būvkompāniju, turklāt pasūtītājiem patika, ka speciālisti no Latvijas ir stipri kvalificētāks darbaspēks nekā visriņķī esošais tadžikstroj: «Ravšani un Džamšuti tur ir pilnīgi visur, viņi nerunā krieviski, ir mazkvalificēti, kvalitātes būvobjektos nav. Tāpat kā darba drošības.»
Kasparam izveidojās pastāvīgo klientu loks visai plašā diapazonā - Rostovā pie Donas, Maskavā, Sanktpēterburgas apgabalā. Cerība, ka ar laiku darbošanos Krievijā varēs kombinēt ar biznesu Latvijā, gan pazuda. «Tas nav iespējams. Ja tev ir krievu menedžeris, bet tu viņam nestāvi blakus un neuzraugi, viņš tavā prombūtnē nedara pilnīgi neko. Viņi ir pieraduši pie diktatūras un citādi nemāk,» Kaspars atklāj.
Tas licis izšķirties - vai nu jāpārvācas uz Krieviju pavisam, vai jāatgriežas Latvijā. Kaspars savu uzņēmumu likvidēja un atgriezās. «Latvijā dzīves kvalitāte tomēr ir augstāka, lai arī te pelni mazāk. Maskavā tev par Ls 800 jāīrē nomaļš Bolderājas tipa dzīvoklis. Man svarīgs ir arī sports - kaitbords, slēpošana, veikbords. Krievijā, ja gribi aizbraukt uz kādu ezeru paveikot, tikt ārā no pilsētas prasa 4-5 stundas.»
Sapulces un televīzija
Meklējot jaunu darbu Latvijā, Kaspars savu vienīgo CV aizsūtīja uz SIA Renesco, kur jau pirms Krievijas posma bija nācis aprunāties par iespējamo biznesa sadarbību un kurš viņam simpatizēja gan ar ESCO finansēšanas principu, gan ar izmantotajām tehnoloģijām. Nu viņš jau gadu te ir daudzdzīvokļu namu renovācijas projektu vadītājs - vada iedzīvotāju sapulces, piemeklē būvniekus, kopā ar projektētājiem domā par piemērotākajiem risinājumiem. «Labākais šajā darbā ir tad, kad redzam, ka siltuma ekonomija renovētajā ēkā ir pat lielāka, nekā plānojām.» Tomēr kontakts ar iedzīvotājiem ir darba garoza, jo tādu, kas netic renovācijas nepieciešamībai un efektam, ir daudz un nereti kareivīgi. «Daudziem vēl ir padomju laika domāšana: valsts dzīvokli piešķīra un, ja māja sabruks, gan jau arī uzcels jaunu. Daudzi uzskata, ka viņu atbildība beidzas ar dzīvokļa robežām. Man ir savs eiroremonts, bet tas, kas notiek ar māju, mani neinteresē,» Kaspars raksturo.
Ir gan kāds apstāklis, kura dēļ cilvēki Kasparam sākuši uzticēties vairāk. Viņš jau otro sezonu ir būvdarbu vadītājs - moderators TV raidījumā Māju sajūta, kur vada un komentē mājokļu «pārvērtības». «Man vienmēr ir paticis pamēģināt ko jaunu. Mans moto - nekad nav par vēlu kaut ko uzsākt,» Kaspars saka un stāsta, ka līdzīgi rīkoties nesen sadūšojies arī mūzikā. Jau 15 gadu viņš spēlē saksofonu un flautu, arī koncertos, bet nu pieķēries pie ilgi kārotās klavierspēles apguves.