Protams, tie ir aromatizētāji, un neesmu pārliecināts, vai vienmēr organiskas izcelsmes. Var jau padomāt - nu, kāda mārrutka pēc tīram avota (vai dziļurbuma) ūdenim, kuram _a priori_ jābūt gana garšīgam. Taču neba allaž dzeramais ūdens ar vai bez burbuļiem vienlaikus nozīmē minerālūdeni. Tas var nebūt mākslīgi vai dabiski mineralizēts, jo ir vienkārši - ūdens. Galvenais, lai gards.
Autoritatīvajā pasaules minerālūdeņu i-vietnē mineralwaters.org Latviju pārstāv deviņi, kamēr Kanādu - 92, Franciju - 216, bet rekordisti Vāciju - 532 nosaukumi. Ej nu tiec gudrs, kurš ir kurš ūdens, ja slinkums lasīt etiķeti.
Taču, kopš žurnālā Ir izlasīju veselu opusu, kurā nopietni zinātnes vīri apgalvoja, ka krāna ūdens Rīgā ir gatavs lietošanai - dzeršanai bez jelkādas filtrēšanas un vārīšanas un ka šis Rīgas ūdens kvalitātes ziņā esot pārāks par krāna ūdeni Vācijā (vai tiešām arī piekalnes ciematos zem Minhenes?), esmu sapratis - ar dzeramo ūdeni droši vien ir tāpat kā ar bitēm: neiedzels - nesajutīsi un nesapratīsi, kas ir kas. Atceros, reiz Zviedrijā, kur taču dzīves standarts sit augstu vilni, gadījās teju apvemties no kādas visai lielas pilsētas krāna ūdens - tas smakoja gandrīz kā mūsu garšīgais Latvijas siers. Savukārt, dievvārds, neesmu malkojis gardāku ūdeni kā Tbilisi pievārtē (un nepavisam ne kalnu tuvumā) no kādas parastas sētas akas - ūdens ne tikai bija dzerami vēss, tas bija mazmazdrusciņ salds kā pirmais nomiedzis, kad vēl atrodies «šeit», bet vienlaikus esi jau sapnī. Atgādināja kādu man nezināmu pļavas ziediņu smaržu un garšu.
Ar ūdeni nekad neko skaidri nevar zināt, bet galvenais, patiesībā vienīgais noteikums, kuru tam (viņam, ūdentiņam) visi izvirzām - lai tas būtu tīrs. Speciālisti tūdaļ rūks - ko tad saprotam ar vārdu «tīrs»? Destilēts (tīrs!) ūdens ir pretīgs, jo garšo pēc nekā. Minerālūdeņi pavisam noteikti nav tīri. Dzīvs ūdens nemaz nevar būt tīrs pēc definīcijas, un itin viss, kas tīk mūsu garšas kārpiņām, ķīmiķu izpratnē nozīmē netīrību.
Jau senie ēģiptieši zināja, kā padarīt parasto ūdeni neparastu - garšīgāku. Ļoti izplatīts paņēmiens Ēģiptē bija atsvaidzināt dzeramo ūdeni ar augļu esencēm, starp kurā populārākās bija fleur d'orange (apelsīnu eļļa vai prastākiem ļaudīm - apelsīnu sīrups) un dažnedažādas rožu esences. Seno ēģiptiešu modi pārņēma stilīgie franči. Lūk, kāpēc ikvienā Francijas gastronomā joprojām par dažām eirām var nopirkt tipiskus zila stikla flakoniņus ar rožu un apelsīnu esenci! Tās tiešām ir domātas dzerama apelsīnūdens un rožūdens pagatavošanai, nevis aromatizētai vannai. Par šīm divām esencēm veselu eseju publicējusi pat Francijas astoņu sējumu gardēžu enciklopēdija Larousse Gastronomique.
Senie un ne tik senie latvieši ūdens krūzē lika sudraba karoti vai Mildu - pieclatnieku. Sudrabs tīrot ūdeni «no pulkām ģiktīm». Secinājums - cik mutu, tik ūdeņu.
Tāpēc - netērējiet lieki naudu, pērkot glītās zaļās laimveidīgās Perrier pudelītes, labāk sagrieziet buntīti svaigu piparmētru, sakapājiet vienu citronu, saskaldiet sauju ledus kubiciņu, un būs jums pašiem savs perjē, smeķīgs un svaigs.