Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +4 °C
Skaidrs
Piektdiena, 18. oktobris
Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends

Sentiments - spriedze

Festivāla Homo novus programmā šogad patīkama iezīme - jauši vai nejauši katra izrāde turpina iepriekšējās aizsāktās tēmas. Skatāmies nevis atsevišķus darbus, bet piedalāmies sarunā, kuras dalībniekiem atšķirīgi viedokļi. Festivāla izrādes ir kvalitatīvas, kaut ne pirmā svaiguma, tādēļ skatītāji par jaunāko pasaules teātrī diez vai ko uzzināja.

Toties uzzināja paši par sevi, jo festivāla atlasītās izrādes šogad labi saspēlējās ar Latvijas teātra vides kontekstu - to, kas mums patīk, ko pieņemam, ko atgrūžam. Īpaši interesanti ir vērojumi projektā _Prove_, jo Valtera Sīļa un Ineses Mičules speciāli _Homo novus_ veidotās izrādes, kā arī Mārtiņa Eihes Liepājā iestudētā Kauja pie... pārliecinoši un ar veselīgu pašcieņu iekļaujas festivāla kopējā piedāvājumā gan estētiski, gan tēmas ziņā. Patīkami, ka kvalitāte neatpaliek. Interesanti, ka jaunos māksliniekus nodarbina līdzīgas problēmas - ko nozīmē būt māksliniekam, kā šodien teātrī izmantot emocijas? Festivāla «standartam» klāt viņi liek tikai vienu - Jura Podnieka klasiski noformulēto «Vai viegli būt jaunam?».

Visas trīs izrādes stāsta par jauno režisoru sapņiem, ideāliem, to, kādu viņi redz savu vietu pasaulē. Spriežot pēc izrādēm, teātrī un dzīvē viņi ilgojas pēc savējo, domubiedru grupas. Cauri sarežģītām psiholoģiskām niansēm laikabiedros cenšas izcelt gaišo un labo. Proves formāts ļauj māksliniekiem iestudēt, ko un kā vēlas, ar vienīgo ierobežojumu - naudas ir tik, cik ir. Tāpēc esam tiesīgi secināt - tā viņi iztēlojas savu teātri un tādu redz pasauli ap sevi. Ja gribētu nodarboties ar grāmatvedību, varētu, protams, uzskaitīt izrādēs izmantoto paņēmienu avotus - Mārtiņa Eihes izmantoto telpas principu Latvijā pirmā īstenoja Baņuta Rubesa, Ineses Mičules stāsts bez vārdiem sauc atmiņā Alvja Hermaņa izrādes, Valtera Sīļa Oāze atgādina pasaules gala tēmai veltītu zinātniski fantastiskās literatūras grēdu kopsavilkumu... Izrādes nepiedāvā unikālus pirmatklājumus, toties tās ir dzīvas, mākslinieciski patstāvīgas vienības. Par M.Eihes Kauja pie... šoreiz nerakstīšu, kaut izrāde atstāj emocionāli sarežģītu pēcgaršu - sākot no prieka par māksliniecisko sasniegumu līdz šausmām, ar laika distanci atskatoties uz savu skolas pieredzi. Šoreiz - īsi par abām Proves pirmizrādēm.

...stāsti man par...

Festivālā joko, ka latviešu režisoru nespēja formulēt, par ko viņi iestudē izrādes, kulminē Proves «daudzpunkšu darbos». ...stāsti man par... interpretācijai atvērtais nosaukums gan ir mānīgs. Jaunā režisore ne tikai zina, par ko grib stāstīt, bet stāsta ļoti pārliecinoši. Aizkustinoši. Pārdomas raisoši. Sajūsminoši. Skatītājs, kas pirmajā rindā sēž teju spēles laukumā, nevar nenovērtēt meistarību, kas vērojama ekstrēmajos aktieru tuvplānos. Tikko t.s. Dailes studiju absolvējušie Inita Dzelme, Ērika Eglija, Kārlis Freimanis un Gints Andžāns pārsteidz ar tēla piesātinātību. Neviena tukša skatiena, pat elpas vilciena ne. Viņi spēlē intensitātē, kādā psiholoģiskā teātrī būtu jāspēlē ik reizi, - kā dzīve, kur cilvēka pārdzīvojums vai domas maisās pa galvu neatkarīgi no tā, vai esat proscēnijā starmešu gaismās vai arī, pārējo neievērots, kuļaties pa kulisēm. Diemžēl teātrī tā spēlē reti, tāpēc ...stāsti man par... ir mazs aktierspēles brīnums. Piektais trupas dalībnieks Kristaps Rasims, šķiet, ir talantīgāks mūziķis nekā aktieris, un viņa lomai pagaidām pietrūkst tās dzīvīguma pakāpes, kas šķietami bez piepūles padodas viņa kolēģiem.

Intelektuālo sajūsmu izrādē pamazām nomaina paliekošāka un vēl grūtāk panākama sajūta - liegs aizkustinājums. Izrādes tempam iešūpojoties, salaiduma vietām starp atsevišķām ainām kļūstot pludenākām, zāle iegrimst gaiši melanholiskā nostalģijā. Pēc kā? Pēc zaudētās jaunības? Pēc sajūtas, ka telpa un laiks ir bezgalīgi, neiepazīti, nepiepildīti? Diez vai tās lielākajai daļai skatītāju ir personiski pieredzētas sajūtas, jo divdesmitgadniekus uz skatuves vēro divdesmitgadnieki zālē. I.Mičulei izdevies izrādi it kā izcelt ārpus laika un telpas, vienlaikus saglabājot silto, emocionālo saiti ar skatītāju. Tēli vienlaikus ir personalizēti un tipoloģiski, vienlaikus konkrēti un abstrakti, un šī filigrānā nenoteiktība ļauj skatītājam tēlu «tukšajās» vietās ievietot pašam savu pieredzi, skatījumu. Darbs ar telpu (skatītāju vietas it kā tiecas nokļūt tuvāk spēles laukumam, saspiežoties ciešāk) rada tādu kopības sajūtu, ka liekas ticami - daļa pāru, kas izrādes beigās nāk uz skatuvi dejot, nav iepriekš sarunāti ģimenes locekļi.

Izrāde formāli piesaka sevi kā stāstu par 80.gadu jauniešiem. Uz skatuves Gints Sippo izkārtojis 80.gadu mūzikas instrumentus, aktieri ietērpti skolas formās. Bet būtībā tas ir stāsts par jebkuru. Kad izrādes beigās aktieri stāsta, kā viņi sevi iztēlojas pēc desmit gadiem vai kas viņiem dzīvē svarīgākais, skatītāji smaida. Ne tikai par izrādi. Arī par saviem sapņiem, kas droši vien nemaz nav tik komplicēti, kā mums pašiem ikdienā šķiet.

Oāze

Pēc mirkļa pienāks pasaules gals. Kā gribat pavadīt atlikušo laiku? V.Sīlis skatītājam uzdeva jautājumu. Pirmizrādes vakarā skatītāji atbildēja - vienalga, tikai ātrāk beidziet. Zāles stūros klusi, indīgi ņirgājās. Pirmizrādē, par spīti Arnitas Jaunzemes, Jura Joneļa, Kārļa Krūmiņa, Jutas Vanagas un Artura Putniņa kolektīvajām pūlēm, atmosfēra nepiedzima. Varbūt tāpēc, ka izrāde bija pārāk shematiska - intelektuālā iecere neļāvās apaudzēties ar poētisku iestudējuma miesu. Varbūt tāpēc, ka izrādes vidū mainījās iestudējuma noteikumi.

Neiedziļinoties atsauksmē Diena.lv jau aprakstītajos neveiksmes aspektos, V.Sīļa izrāde tomēr ļauj runāt par tās idejām. Skaudrāk nekā I.Mičules darbā V.Sīlis iezīmējis ilgas pēc savējo grupas. Scenogrāfes Lauras Kovaļevskas veidotajā nedaudz sirreālajā telpā klīst vientuļi cilvēki, kas satiksies un sapratīsies tikai tad, kad satikšanās neko vairs nespēs mainīt. Nomirt ir skaisti, ja kaut reizi esi bijis laimīgs? Diez vai. Tad skaisti dzīvot. Pat M.Eihes Kauja pie..., talantīgi izspēlētais visu karš pret visiem, salīdzinot ar V.Sīļa Oāzi, zīmē optimistiskāku skatu - ierakumos stāv grupa pret grupu. Utopija pārvērtusies antiutopijā. Ko varam secināt?

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?