Aleksandara tēvs ir maķedonietis, bet māte serbiete. Abi gan šķīrušies, kad viņš bijis pavisam mazs. Tas savā ziņā esot pat ietekmējis viņa profesijas izvēli. Aleksandars Ločmelis-Manevskis ir pavārs. Mamma daudz strādājusi, bijusi aizņemta. Kādu reizi, kad viņam bijuši seši gadi, teikusi: mājās ir olas, pagatavo ēst. Tad nu ņēmis katlu, nevis pannu un cepis olu, grūti bijis to dabūt ārā, bet izsalkumu remdējis. Piecpadsmit gadu vecumā pēc stundām skolā sācis arī strādāt - pārdevis Zepter firmas katlus un pannas, tad vēl vairāk radusies interese, ko garšīgu šajos traukos var pagatavot. Skolā bijušas labas sekmes, tādēļ pat mēģināts atrunāt, lai iet studēt, nevis mācās par pavāru, bet Alekss (tā izšūts uz viņa šefpavāra apģērba) apgalvo, ka nenožēlo, jo darot, kas sirdij tuvs.
Savā specialitātē darbu meklējis arī Latvijā. CV varēja rakstīt pieredzi par darba gadiem tūrisma mītnēs Serbijas kalnos, piecus gadus mielojis tūristus uz upju ceļojumu kuģiem. Uz vienu no tiem saticis arī skaisto blondo latvieti. Aleksandars stāsta, ka savu CV nav izsūtījis pa pastu vai elektroniski, bet pats personīgi apstaigājis daudzus restorānus un kafejnīcas. Daudzviet nesteigušies ar atbildi, bet Mārtiņam Rītiņam viņa pieredze likusies vērā ņemama, un viņš sācis strādāt restorānā Vincents. Šobrīd Aleksandars ir jaunatvērtā demokrātiskā vīna bāra Garage šefpavārs, un tas esot solis tuvāk viņa sapnim reiz saimniekot pilnīgi savā restorānā.
Pirmajos gados Latvijā profesionālais pavārs par sevi varējis pastāstīt tikai angļu valodā, bet tagad saruna ar Dienu brīvi raisās latviešu valodā. Apmeklēt speciālus kursus nav atlicis laika, bet viņam ir mērķis valodu apgūt vēl augstākā līmenī. Aleksandars atzīstas, ka valodas viņam padodas, jo saprot vismaz desmit. Viņš atzīstas, ka reizēm pietrūkstot kalnu, bet to kompensējot Latvijas skaistie līdzenumi, ziedošās magoņu un rudzupuķu pļavas. Salīdzinot serbus un latviešus, Alekss izjutis, ka šejienieši ir rezervētāki, tautieši - atvērtāki, bet katrai šādai rakstura niansei, viņaprāt, ir savi plusi un mīnusi.
Viņš atceras, ka Serbija pārcietusi grūtus laikus, kad bijis jāpārdzīvo uzliktais ekonomiskais veto, bet cilvēki neesot nolaiduši rokas, darbojušies, audzējuši lopiņus, apstrādājuši laukus, tādēļ Aleksandaru pārsteidz, ka Latvijas lauki daudzviet ir pamesti, ka tik daudz labas zemes stāv atmatā. Sievas vecāku mājas esot Bauskas pusē, ja situācija pilsētā mainītos, viņš būtu gatavs pārcelties uz laukiem, nevis kravāt koferus un meklēt laimi citās zemēs.