Jebkurā gadījumā centīšos tos darbus, ko Koķes kundze uzsākusi, turpināt un mēģināšu novest līdz galam. Konceptuālās lietās pamatā tām [Tatjanas Koķes] idejām es piekrītu, par vadības stilu - es neteikšu, ka man būtu kādas īpašas vēlmes ieviest kaut ko tādu, kas nav bijis. Es tomēr gribētu, lai visas tās darbības būtu racionālākas. Ja kaut ko var izdarīt īpaši un gari nerunājot, tad tādā veidā uz priekšu arī [vajadzētu] virzīties.
ZZS kopumā ir neviennozīmīga pozīcija par skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma, taču iepriekšējā ministre to atbalstīja. Vai jūs arī atbalstāt?
Pirmkārt, apskatīsimies, cik tad mums tā vidējā izglītība ir gara. Nav taču 12 gadi, ir 14 gadi [ieskaitot piecu un sešgadīgo apmācību - red.]. 14 gadi manā izpratnē ir par daudz. Otrkārt, arī pretinieki pret skolas gaitu uzsākšanu no sešu gadu vecuma iebilst tieši pret veidu, kā tas tiek darīts. Pamatideja sākotnēji bija viņus nosēdināt skolas solā, un speciālisti teica, ka bērni tam nav gatavi. Bet jau tagad gan piecgadīgos, gan sešgadīgos gatavo 1. klasei un, ja tās programmas sabalansē, tas nekas jauns nav. Otra lieta, kas ir ļoti būtiska un bez kuras tādu iniciatīvu nevar atbalstīt, ir saimniecisko jautājumu risināšana. Tas, ko arī pamatoti saka vecāki - labi, tagad sešgadnieks ies 1. klasē, viņu aizvedīs deviņos un pulksten divpadsmitos viņam stundas beigsies. Kur viņš paliek? Vai visās skolās ir pagarinātās grupas? Vai visās skolās viņam ir gulēšanas iespējas? Tie ir jautājumi, kas jārisina kopā ar pašvaldībām. Kaut gan jāatzīst, ka nelielajos novados bieži vien pašā skolā jau ir integrēts bērnudārzs. Bet viennozīmīgi - kamēr nav pārliecības, ka vecāki netiks nevajadzīgi apgrūtināti, tikai tāpēc, lai [bērni skolas gaitas] sāktu no sešu gadu vecuma, es domāju, ka tā reforma ir drusku pāragra.
Pamatskolu slēgšanas vilnis ir garām, bet skolēnu skaita bedre pāriet uz vidusskolām. Vai arī skolu slēgšanas vilnis pāries uz vidusskolām?
Pirmkārt, skolu slēgšana ir pašvaldības kompetence. Demogrāfiskie dati ir tādi, ka, ja šā gada skolēnu skaitu pieņemam par 100%, tad vidusskolas pakāpē triju gadu laikā tas krītas līdz 76%. Tā ir objektīvā situācija, un ar to ir jārēķinās. Mans skatījums ir tāds, ka skolu tīklam ir jābūt dinamiskam. Nepareiza pieeja būtu gaidīt - ja šogad mums vēl tajā pakāpē bērni ir, tad gaidīt un pēc tam risināt. Arī deklarācijā ir ielikta ideja, ka izglītības iestādes, lai tās varētu noturēt, ir jāveido daudzfunkcionālākas. Nav jau jēgas uzturēt tukšu skolu tikai tāpēc, lai uzturētu. Tā pēc būtības ir atbilde uz jautājumu, kādā veidā vidusskolas noturēt - veidot tās par vairākfunkcionālām.
Deklarācijā ir manāms uzstādījums pilnveidot «nauda seko skolēnam» finansēšanas modeli, jo tagad vienādi nosacījumi ir bagātajām Pierīgas pašvaldībām un Ventspils novadam, kurā ir vismazākais iedzīvotāju blīvums. Kādas iespējas ir mainīt šo modeli pie pašreizējā budžeta?
Jebkuras izmaiņas finansējuma apjomā viennozīmīgi ir kaut kāda pārdale. Es arī atbalstu, ka finansējumu vajadzētu precizēt. Bet, runājot par kaut kādu koeficientu vai proporciju grozīšanu, vajadzētu arī paskatīties uz skolu reālo piepildījumu. Tomēr skolotāju un skolēnu skaita attiecība ir celta, skolu reorganizācija ir bijusi, un pateikt tagad skaidri «mēs darīsim tā», nepārbaudot to faktisko situāciju... Arī deklarācijā ir pateikts, ka jāveic telpu lietderīgas izmantošanas princips.
Valdība apņēmusies pāriet uz 40 stundu darba samaksas sistēmu pedagogiem, kas ir ilgi muļļāts jautājums. Cik tas ir reāli?
Tas ir reāli. Pedagogu amata apraksti ir izstrādāti, taču ir viena būtiska nianse - tas patiešām prasa papildu līdzekļus no valsts budžeta. Pēc provizoriskiem aprēķiniem tie ir papildus aptuveni 60 miljoni latu gadā.
Ja es būtu skolotājs, man droši vien būtu jautājums - vai šī pāreja nenozīmē, ka man vēl samazinās algu?
Viennozīmīgi nē. Es domāju, ka tā pieaugs. Arī arodbiedrība pašlaik iebilst pret 40 stundu darba nedēļu nevis tāpēc, ka tā būtu sistēmiski nepareiza, bet tāpēc, ka ir bažas, ka šīs 40 stundas pielīdzinās skolotāju pašreizējai samaksai. Pamatideja ir pacelt algu līdz tādai, kāda būtu nepieciešama, un tad arī nofiksēt 40 stundu darba nedēļu.
Deklarācijā teikts - veicināsim mūsdienīgu un kvalitatīvu skolotāju izglītību. Kā?
Tas ir jautājums, kas saistās ar augstākās izglītības plānu, ko pieņēma Ministru Kabinets, un ar augstākās izglītības programmu izvērtēšanu. Manuprāt, arī pedagoģijā programmas ir šauri specifiskas. Mums, piemēram, ir atsevišķa pirmsskolas skolotāju programma, atsevišķa sākumskolas skolotāju programma. Nesaku, ka tagad vajadzētu salikt visu vienā katlā, bet ir jāpaskatās, lai arī skolotājs būtu pietiekami universāls. Tad skolotājs būtu arī mazāk atkarīgs no izmaiņām darba tirgū un ekonomikā.
Kas tiks darīts, lai celtu profesionālās izglītības prestižu?
Prestižs - tie ir ERAF projekti. Tuvākajā laikā jau slēdzam līgumus par ERAF ieguldīšanu profesionālās izglītības iestādēs. Pirmais ir šo profesionālo skolu rekonstrukcija, kur tas nepieciešams, renovācija. Ir paredzēta nākotnē otrā kārta, un tās ir iekārtas. Mērķis ir sasniegt Igaunijas līmeni - ja nemaldos, iepriekšējā periodā apmēram 250 miljoni tika ieguldīti Igaunijas profesionālajās skolās, uztaisot tās par modernām, pievilcīgām un interesantām.
Kāda daļa skolu saņems finansējumu?
Saņems visi kompetences centri [to būs 14 - red.]. Papildus saņems arī skolas ar specializāciju, bet tās saņems līdzekļus nevis būvniecības, rekonstrukcijas darbiem, bet tieši aprīkojumam.
Cik ļoti augstākās izglītības sistēma varētu mainīties jūsu ministrēšanas laikā, ja pieņemam, ka tie būtu četri gadi?
Ar visām izglītības pakāpēm ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo reformas atstāj neizdzēšamas pēdas, ko izlabot ir grūti. Pateikt, ka četros gados augstākās izglītības sistēmu varētu apgriezt kājām gaisā, nebūtu prātīgi. Tomēr ir vairākas lietas, ko varētu izdarīt. Viena no tām ir studentu noslodze un kontrole pār padarīto studiju laikā. Otra būtu programmu kvalitātes izvērtēšana. Trešā būtu finansēšanas mehānisma pilnveidošana, lai lielāku akcentu liktu uz kvalitatīvajiem rādītājiem.
Vai jūsu minētās pārmaiņas novedīs līdz tālākām strukturālām reformām, jo daudz runāts par to, ka augstskolu ir par daudz?
Iespējams, ka novedīs. Bet gribētu teikt, ka uz augstskolu skaitu ir jāskatās kontekstā ar divām lietām - ar augstākās izglītības finansēšanas principiem un ar valsts budžeta iespējām. Augstskolu finansēšanas avoti ir divi - viens ir valsts budžeta vietas. Bet otrs - maksas studenti. Ja augstskolai ir studenti, kas paši maksā par studijām, man ir jautājums - kāpēc to tīri mehāniski apvienot ar citu?
Latvijas augstskolas lielā mērā cīnās katra par sevi. Kā panākt, ka augstskolas pašas savus resursus koncentrē?
Es domāju, ka šis jautājums būs dienaskārtībā tad, kad faktiskā demogrāfiskā bedre nonāks no vidējās izglītības pakāpes līdz augstākās izglītības pakāpei. Ar to studentu skaitu nepietiks, lai augstskola tīri ekonomiski funkcionētu. Tās būs ieinteresētas apvienoties, koncentrēties un uzlabot programmas.
Vai pastāv iespēja samazināt budžeta vietu skaitu?
Sāksim ar to, ka budžeta vietas ir vistiešākā veidā atkarīgas no valsts budžeta rāmja, savādāk jau tur nav ko runāt. Ja mēs runājam par deklarāciju, tā virzība tomēr ir uz izglītības finansējuma palielināšanu.
No Finanšu ministrijas (FM) izskanēja arguments, ka augstākā izglītība vēl nav pierādījusi gatavību reformām pretēji vispārējai un profesionālajai izglītībai.
Un tas ir pamats, kāpēc viņiem jānogriež nauda? Grūti runāt, kamēr nav indikāciju par nākamā gada budžetu - kas vispār ar to notiek. Mana atbilde tad ir tāda - ņemot vērā dokumentus, ko FM ir atsūtījusi uz IZM, ir pamats uzskatīt, ka mums nākamā gada budžets ir tādā pašā apjomā kā šogad. Katrā ziņā mans personīgais viedoklis ir tāds, ka nevajadzētu samazināt budžeta vietu skaitu. Pie jebkuras iespējas, manuprāt, tas jāpalielina.
Ir skaidri pateikts, ka veselības finansējums tiks saudzēts. Kā ar izglītības finansējumu?
Deklarācijā nav formulējuma, ka to šogad neaiztiks. Nav arī formulējuma, ka to samazinās. Deklarācijā pirmais punkts ir materiālo resursu konsekvents pieaugums. Es tomēr teiktu, ka mums ir argumenti, lai mēs savu viedokli pamatotu, un Pasaules Bankas viedoklis par to, ka kopumā izglītībā reformas ir notikušas. Arī augstākajā izglītībā, salīdzinot ar 2008. gadu, ja nemaldos, noņemti 50% finansējuma. Nevaram to nosaukt par sistēmisku reformu, bet nevar teikt, ka nekas nav izdarīts. Turklāt augstākās izglītības reformu plāns, kas ir MK akceptēts, paredz finansējuma pieaugumu augstākajai izglītībai.