Tagad latviski klajā nācis autora otrs romāns Tūkstoš sauļu mirdzums, kura «saistvielas» ir tās pašas - darbība atkal risinās Afganistānā, kuras tēlu latviešu lasītāja apziņā apvij gan senās austrumnieciskās mistikas, gan pavisam nesenās karadarbības tuvo šausmu un mūsdienu politisko juku aura.
Tomēr Tūkstoš sauļu mirdzumā rakstnieka uzmanība koncentrēta ne vairs uz vīriešu (tēva - dēla - drauga, kā tas bija Pūķa ķērājā), bet sieviešu stāstiem un sievietes dzīvi.
Kompasa adata uz sievieti
Romāna kodolu veido divu sieviešu - veco laiku garā audzinātās Marjamas un mūsdienīgās Leilas (kuras šķir divdesmit gadu vecuma starpība, bet kuras apstākļu sakritības dēļ kļūst par viena vīra sievām) attiecības; šo kodolu apvij vismaz pusducis citu stāstu par abu sieviešu mātēm un tēviem, vīriešiem un bērniem, taču galveno sižetisko smagumu veido tieši savdabīgi duālā mātes - meitas un vecākās - jaunākās sāncenses saspēle uz izteikti patriarhālas sabiedrības fona.
Jau pašā sākumā Hoseinī nepārprotami norāda uz savu darbu kā «stāstu par sievieti», turklāt ļoti specifiski iekrāsotu stāstu. «Tā ir mūsu tiesa dzīvē, Marjama. Mēs paciešam,» skaidro Marjamas māte, un tālāk teju visās 450 romāna lappusēs seko visai detalizēts izskaidrojums ciešanām, kādas vīriešu pārvaldītā sabiedrībā ir sievietei, kurai liegta tiklab izglītība, kā tiesības. To uzsver arī tekstā vairākas reizes gluži kā piedziedājums atkārtotais: «Tāpat kā kompasa adata allaž norāda uz ziemeļiem, vīrieša apsūdzošais pirksts allaž atrod sievieti, uz ko rādīt.» Kā izrādās, tas ir vienlīdz patiesi visos laikmetos un režīmos.
Notikumi attīstās ar seriāla cienīgu straujumu - nabadzībā augusī harāmī (nelikumīgi dzimusī) Marjama pēc mātes pašnāvības tiek aši izprecināta par sevi krietni vecākam vīrietim, kura paspārnē meitene ātri apgūst gan sievai nepieciešamo pazemību, gan vīra dūres smagumu apstākļos, kuros sievietes vienīgā augstu vērtētā īpašība ir viņas reproduktīvās spējas. Šīs dzīves jaukumus iepazīst arī otra romāna varone - jauniņā un visai liberāli audzinātā Leila, kuras cerības uz labāku dzīvi sagrauj padomju raķete, bet prieku no tās jau senāk izsūkušas mātes ciešanas, gaidot abus dēlus atgriežamies no cīņām pret padomju karaspēku. Sākotnēji abu sieviešu gaitas saduras tikai, vienai anonīmi paplīvojot garām otrai pilsētas ielās, bet jau drīz tās savijas neatšķetināmā vienībā. Un sākumā paklusu romāna lappusēs sāk skanēt oda afgāņu sievietes sīkstumam, kas spēj paciest un pārciest visu - no vīra brutalitātes līdz ķeizargriezienam bez anestēzijas - un atkal pacelt galvu.
Apsēstība ar «Titāniku»
Par laimi, atšķirībā no Pūķa ķērāja autors izvēlējies trešās personas stāstījumu, kas ļauj fiksēt notiekošo, nemēģinot detalizēti iejusties burkas nēsātājas iekšējā pasaulē. Tomēr ar ieskatu abu sieviešu domāšanā pilnīgi pietiek, lai lasītājs sāktu apsvērt rietumniekam tik svešādos jēdzienus un ieradumus. Kā auksta ūdens spaini uzgāž tālibu ieviestā Šariata likumu saraksta īpašā sadaļa sievietēm: «Jūs nekad nedrīkstat atsegt seju... Jūs nedrīkstat runāt, ja vien jūs neuzrunā. Jūs nedrīkstat smieties sabiedriskās vietās. Ja jūs noķers uz ielas vienu, jūs sitīs.» Un, kā lasītājs vēlāk pārliecinās, tie nav nekādi 10 baušļi, kurus visi zina un tikpat neviens nepilda. Tā ir nopietnība.
Līdzīgi kā Pūķa ķērājs, arī Tūkstoš sauļu mirdzums ietver īso kursu Afganistānas jaunāko laiku vēsturē - no 1979. gada PSRS iebrukuma līdz pat 2001. gada ASV invāzijai -, rādot gan bruņoto konfliktu un dažādo režīmu, gan nežēlīgo vietējo tradīciju ietekmi uz konkrētiem cilvēkiem. Lasot romāna pirmās simt lappuses, grūti aptvert, ka darbības laiks ir tik tuvs mūsdienām, jo attēlotā vide - kalnu būda, kurā uz galējas nabadzības robežas kopā ar māti mitinās Marjama, - šķiet izkāpusi no cita laikmeta. Tās pašas izjūtas pārņem arī vēlāk - piemēram, epizodē, kurā abas sievietes paslepus pagalmā ierok un atkal izrok televizoru, kura lietošanu aizliedzis tālibu režīms, un turpat blakus augstu vilni sit pilsētas iedzīvotāju apsēstība ar filmu Titāniks: «Drīz vien saules izdedzinātajā gravā varēja nopirkt Titānika paklājus un Titānika audumus... Tur bija Titānika dezodoranti, Titānika zobu pasta un smaržas... Kāds sevišķi uzstājīgs ubags sāka dēvēties par Titānika ubagu.» Viegli komiskajā epizodē iešifrēts romāna galvenais vēstījums, ko atklāj lakoniskais noslēguma dialogs: «Ikviens grib būt Džeks,» Leila saka. «Visi grib, lai Džeks viņus paglābj no nelaimes. Bet Džeka nav. Viņš neatgriezīsies. Viņš ir miris.» Tāpēc burkā tērpto Rozu neglābs neviens, ja to nedarīs viņa pati un viņas sīkstā vitalitāte.
Taču romāna īsto garšu un smaržu veido ne tik daudz pavērsieniem (bieži - visai brutāliem) bagātais sižets, cik ik lappusē uzzibsnošie ieskati Afganistānas ikdienā un rakstnieka mīlestība pret kara un terorisma saplosīto dzimteni - arī romāna nosaukums aizgūts no XVII gadsimta dzejnieka vārsmām, kas veltītas Kābulas pilsētai. Tāpēc neceļas roka pārmest autoram romāna trūkumus - melodramatismu, sentimentalitāti, pārlieku idillisko noslēgumu, - jo ir acīmredzams, ka Hoseinī dara, ko var, lai uzturētu cerību - sevī un lasītājā. Abu Hoseinī romānu lielākais sasniegums - afgāņu sabiedrības ieradumu, kultūras un vēstures «tulkojums» rietumniekiem saprotamā valodā. Un vēl vēstījums, ka zem katras necaurredzamās burkas slēpjas personība un bieži vien - traģēdija.