Opaps jau laikus mazajā veikaliņā bija sapircis iesalu, no kura brūvēja alu. Palaikam viņš kāpa pagrabā to nogaršot. Aizvērdams pagraba durvis, vienmēr teica - labs gan vai kreftīgs gan. Līgo naktī māja bija atvērta gandrīz ikvienam. Šādos gadījumos opapa ieskats bija - pats kaut vai caurām biksēm, bet līgotājiem jābūt paēdušiem.
Omei par prieku dārzā līgoja pojenes. Baltas, palsas, tumšsārtas. Smaržoja pusplaucis jasmīns.
Viss bija pavisam vienkārši. Krāsns apkure un ūdens akā. Liepājas šķīstošā kafija ar pienu opapam un svaigi maltu pupiņu melna kafija omei Līgo dienas rīta darbiem.
Bērni sēdās uz riča un prom uz upes pļavām. Pēc Jāņu zālēm, pēc kalmītēm. Aiz pēdējām mājām, kuras stāvēja viena otrai pretī un saucās Teicis un Amālija, ceļš kļuva grumbuļains. Pa kreisi roki piekalnītē smaržoja meža zemenes, pa labi roki gar upi pletās pļavas. Riču varēja atstāt garajā zālē.
Un tad sākās plūkšana un meklēšana.
Kaut kā viss bija zināms - kāda ir zirgskābene, zilais zvaniņš, kāda madara, suņuburkšķis, baldrijānis, kāds sarkanais, kāds baltais āboliņš, kāds bastards, madara, gundega un kumelīte, un zirgkumele kāda, silene un, ja reti atradās, tad pat naktsvijole, ko nedrīkstēja plūkt, kādas kuplās brūnās smilgas, no kurām parasti sanāca vistiņas, un kādas tievās, rūsganās, no kādām sanāca gailīši, kāds pelašķis un kāds raspodiņš, kāda margrietiņa un, ja gadījās, arī rudzupuķe. Lielu pušķi vajadzēja - vaiņagam un māla krūzei.
Un tur, kur pļava pienāca tuvu klāt upei, sākās kalmīšu meklēšana. Un visur tikai tās viltvārdes - vilku vāles. Un tikai šur tur, retumis, pa starpām, jau līdz ceļiem ūdenī brienot - koši zaļās kalmīšu lapas un smarža tāda, ka galva sagriežas.
Un tad nobridušies, slapji, ar pļavu ziediem un kalmītēm uz bagāžnieka atpakaļ uz māju.
Viss jau gandrīz bija saposts un tīrs. Ome zem ozola dzēra otro kafiju, opaps nomēģināja pirmo alu. Nopītie Jāņu kroņi bija noslēpti, it kā opaps neko nenojaustu.
Mājā smaržoja pēc svētku ēdiena. Ome sagrieza kalmes sīkos gabaliņos un izkaisīja pa istabām. Abas smaržas sajaucās.
Tad viņa izvilka no kabatas pelēku kamoliņu - smalku linu diedziņu. Un sākās vainadziņu pīšana. No lielā pļavas pušķa tur derēja viss. Katra sīkā puķīte tika izcelta un apskatīta. Katrai sava vieta vaiņaga kārtībā. Rūpīgi vajadzēja likt ziedu aiz ziediņa, pa laikam piemērīt. Kad vaiņags bija gatavs, to lika mazā skārda vannītē ar ūdeni, lai līdz vakaram nenovīst.
Viss bija pavisam vienkārši. Vienkārši svētki. Sīkas puķes vaiņagā.