Baidoties no revolūcijas
Vienmēr smaidīgā Jeļena Kustova izaudzinājusi trīs bērnus un priecājas, ka arī viņus «aplipinājusi» ar dzīvnieku mīlestību. Jeļena no mazām dienām meklējusi gan putnu, gan dzīvnieku sabiedrību. Skolā meitene bija jauno naturālistu pulciņa aktīva dalībniece, vēlāk strādāja par kopēju Rīgas zoodārzā. Kādu laiku Jeļena strādāja dažādos Krievijas cirkos par dzīvnieku kopēju un dresētāju asistenti, un te, lūk, sākas stāsts par jenotiem: «Man no bērnības īpaši patika bebri un jenoti. Pirms vairākiem gadiem Rostovas zoodārzā nopirku jenotmeiteni Julu, bet notika nelaime - viņa gāja bojā ugunsgrēka laikā Kurskas cirkā.
Kubis piedzima pagājušā gada 22. aprīlī. Ja kāds atceras - tā ir Ļeņina dzimšanas diena. Tāpēc sākumā gribējām jenotiņu nosaukt par Vovčiku, bet nu ne - sargi dievs, uztaisīs vēl revolūciju! Maziņš būdams, dzīvnieciņš mīlēja man matos veidot frizūras un ar ķepiņām kutināt manu galvu. Tā parasti dara zirgi, pērtiķi, putni, un to sauc par grumingu. Ja jau tāds meistars, nosaucu jenotu pazīstamam Zviedrijas frizierim Kubim par godu.» Jeļena iemīlējusi dzīvelīgo un ziņkārīgo zvēriņu, bet uzsver, ka bez zināšanām jenotu nevajadzētu iegādāties.
Tuvāki lāčiem
Pirmo reizi arī es kutinu vēderiņu jenotam. Kubis iekārtojies Jeļenas rokās. Laimīgs. Un smuks - kupls apmatojums, zem kura jaušama bieza pavilna - īsts dubultkažoks. Jenotiem raksturīga pazīme ir brillēm līdzīgais melnais apmatojums ap acīm, ko cilvēki mēdz saukt par «bandīta masku». Astei kā gredzeni uzvērti - melns, pelēks, melns, pelēks. Austiņas nedaudz noapaļotas, to maliņa ir ar baltu matojumu. Kubim kā visiem jenotiem ir pieci pirksti.
Kam jenoti tuvāki - suņiem vai kaķiem? Jeļena skaidro: «No jenotu dzimtas, bet tuvāki lāčiem, viņiem tādas pašas rokas un kājas. Rokas veidojums kā lāčiem un pērtiķiem. Jenots kā pērtiķis veikli ložņā pa kokiem. Reiz Kubis te, Saulkrastos, uzrāpās bumbierē. Es visu dienu nostāvēju zem koka, gaidot, kamēr bads viņam liks nokāpt. Man bieži jautā - kāda atšķirība starp jenotu un jenotveidīgo suni? Vizuālā atšķirība neliela, jenotveidīgajam sunim ir garākas kājas, apmatojums garāks, bet jenotam strīpainā kuplā aste skaistāka. Jenots ir tāds mazs lācītis ar lempīgu gaitu, staigā uz pēdām gluži kā cilvēks.»
Izrādās, Kubis ir īsts resgalis - visu ko bez uzraudzības var izdarīt. Kubis ir gudrs, ja gribēs, attaisīs arī voljēra durvis, tāpēc jāuzmana. «Rīgā es Kubi laižu skraidīt pa istabu, taču jenots ir kā bērns, kas nekad neizaugs. Viņš var visu nostrādāt - iebāzt pirkstiņus rozetē, uzrāpties uz plaukta, nokrist, sagrauzt vadus. Bez pieskatīšanas - riskanti. Par jenotu izdarībām portālos ievietoti daudzi videosižeti. Domāju, ka jenots nav piemērots mājdzīvnieks ģimenē. Kaut vai arī tāpēc, ka jenots, tāpat kā pērtiķis, nokārtojas jebkurā vietā. Lai cik saprātīgi šie dzīvnieki būtu, tīrību tiem nav iespējams iemācīt. Viņi arī neaizkašņā, neslēpj savus ekskrementus. Vai esat ievērojusi - cirkā dresēti pērtiķi šī iemesla dēļ vienmēr uzstājas pamperos.» Kā apstiprinādams saimnieces vārdus, Kubis, kurš apēdis vienu peli, lai mūsu ciemošanās laikā būtu mierīgs, izlien no kamīna mutes, kur dzīvojās, un uz grīdas atstāj čupiņu.
Lai gan jenoti ir nakts dzīvnieki, tie pielāgojas cilvēka dzīves ritmam un labprāt arī pa dienu dzīvo nomodā. Diemžēl jenotam nav māju izjūtas - lai kā arī būtu pieķēries cilvēkam, ja radīsies izdevība, aizlaidīsies uz mežu.
Vēl ir stāsts par jenotzēna ēdienkarti: «Ēst viņi varētu nepārtraukti. Jenoti ir visēdāji. Dabā pārtiek no putnu olām, zivīm, moluskiem, tārpiem, saknēm, riekstiem, augļiem. Kubis mīl saldu, taču šiem dzīvniekiem nedrīkst dot avokado, tas ir ļoti trekns. Kubim garšo arbūzs, gaļa, zivis.»
Mūsu viesošanās Kubim ir īsti svētki - lai viņš labi pozētu fotogrāfam, dzīvnieciņš tiek pie paliela vīnogu ķekara. Kā jenotam pieklājas, Kubis nostājas uz pakaļkājām un ar priekšķepām apstrādā ķekaru - vienā rokā tur ķekaru, ar otru saldās ogas liek mutē. Viens divi - un ķekars notīrīts.
Kolumbs aprakstīja
Jenots ir izplatīts visā Ziemeļamerikas kontinentā, sākot ar Kanādas centrālo daļu ziemeļos un beidzot ar Panamu dienvidos. Viens no pirmajiem eiropiešiem jenotu aprakstīja slavenais spāņu jūras braucējs Kristofors Kolumbs (1451-1506). Tajā laikā jenotam piedēvēja radniecību gan ar suņiem, gan kaķiem, gan āpšiem un arī lāčiem. Vācijā un Krievijā jenots ievests ap 1930. gadu. Apķērīgais jenots bieži izbēdzis no fermām un veiksmīgi iedzīvojies Eiropas un Centrālāzijas mežos. Jenotus kā mājdzīvniekus ieveda arī Japānā, bet arī tur daudzi no tiem nonāca savvaļā. Tagad jenoti sastopami Austrijā, Azerbaidžānā, Beļģijā, Čehijā, Francijā, Vācijā, Luksemburgā un vēl dažās citās valstīs. Jeļena saka: «Cilvēks paliek cilvēks - jenotus daudzviet audzē fermās kažokiem. Tagad zvēraudzētavās ir arī albinosi - pilnīgi balti jenoti, taču, manuprāt, tas nav ne interesanti, ne pievilcīgi. Ziemeļamerikas indiāņi no jenotu astēm darina krāšņas rotas. Arī mūsu Doma laukumā Ziemassvētkos tādas varēs nopirkt, piemēram, kā piekariņus. Padomājiet, pirms pērciet!»
Mājasmāte apgalvo, ka Kubis pazīst savējos, vienmēr priecīgs sagaida, mīļojas: «Agrāk dzīvnieku izstādēs viņu devu cilvēkiem rokās - piemīlīgā izskata dēļ daudzi grib fotografēties ar Kubi. Tagad vairs nedodu. Kubis jau ir pieaudzis, es neriskēju viņu dot citiem rokās, jo zvērs ir zvērs.»
Kas Kubim sagādā īpašu prieku? Saimniece smej: «Vannošanās. Jenota plaukstas zem ūdens kļūst īpaši jutīgas. Tāpēc var šķist, ka dzīvnieks kaut ko mazgā, kaut viņš tikai pārlasa olīšus vai medī moluskus. Faktiski viņam patīk berzēt roķeles zem ūdens - iedod lupatiņu, mazgās. Slavenajam krievu cirka māksliniekam Durovam bija klasisks numurs - jenots mazgā veļu un izkar to žāvēties. Jenota aizraušanās ar mazgāšanu ir šīs sugas dabiskā instinkta izpausme, bet citas saimnieciskas aktivitātes no viņa nevar sagaidīt.»
Vai Kubim ir līgaviņa? «Pagaidām nav, jo Latvijā visi jenoti ir radiņi. Varbūt atradīsim meiteni kaut kur tālāk - aiz Latvijas robežām. Dzimumbriedumu mātītes sasniedz gada vecumā, tēviņi divos gados, tā ka laiks sākt meklēt. Jenotiem grūsnība ilgst apmēram divus mēnešus, un parasti piedzimst 2-5 akli, kurli un nevarīgi mazuļi, taču jau ar viegli saskatāmu melno sejas apmatojumu.»