gada 2. aprīlis-1994. gada 26. septembris). Tas pats, kurš atklāja Latvijas Tautas frontes 1. kongresu, 1988. gada 1. oktobrī pirmoreiz kopš 1940. gada Rīgas pils tornī uzvilka sarkanbaltsarkano karogu - un kurš savā simtajā dzimšanas dienā uz Rīgas Latviešu biedrības nama skatuves pusstundu stalti stāvēja kājās, saņemdams apsveikumus.
Brīdi pirms Ēvalda Valtera lielās jubilejas viņu intervēja Dienas žurnāliste Vita Pētersone. 1993. gada 30. decembra Sestdienas salonā publicētajā sarunā Simt gadu bez eļļošanas.... (nez kāpēc pat daudzpunkte šajā virsrakstā Valteram bija nodrukājusies ar četriem punktiem, nevis trim!) leģendārais aktieris atklāja sava ilgā mūža noslēpumu, vispirms gan pateicis, ka «simt gadu - tas ir nieks». Vaicāts, kā viņš jūtas, jubilejas gadā ieejot, Valters atbildēja: «Es domāju par to, ka savu dzīvi esmu aizvadījis sapņos.» Kā to saprast? Vai ir kāds nepiepildījies sapnis? «Nu daudz kas,» atbildēja Valters un paskaidroja, ka viņa lielākais nepiepildījies sapnis ir «ilgstošs un nepārtraukts Latvijas uzplaukums». Pašam dzīvē viss esot iznācis diezgan apmierinoši. Piemēram, lai gan Valters labi zināja franču valodu un literatūru, bija pārtulkojis gandrīz visas Moljēra lugas, redzēt Parīzi vai ko citu viņam neesot bijusi ne vajadzība, ne vēlēšanās. «Grāmatas man ir pieejamas, un ar to man labi. Pēc savas būtības esmu mājās sēdētājs. Man tā redzēšanas kāre gandrīz nekad nav bijusi, un tā man arī neko nedod. Man svarīgāk ir izlasīt. Pārdomāt. Sapņot. (..) Biju aizbraucis uz Toronto, nodzīvoju kādu pusotru mēnesi. Rietumvācijā arī padzīvoju. Nekad es nebūtu ar mieru tur dzīvot. Man visvērtīgākā ir tēvzeme. Jau tēvzemes nosaukums vien ir ko vērts. Nekas labāks vai skaistāks par tēvzemi nav. Tikai tā jāpazīst, tajā jāieplūst ar sirdi un dvēseli,» paskaidroja aktieris un piebilda: bagātība vien laimi nenes, vajag kaut ko vairāk - «vajag tēvu zemes gaisu, un vēl vairāk vajag tēvu zemes apziņu».
Dzīves filozofiju Valters smēlies dainās. Vaicāts par laiku maiņām, viedais strēlnieks Dienai paskaidroja: «Agrāk cilvēki bija mierīgāki. Taču reiz jau viss nokārtosies. Iespējams, ka jauna ēra sāksies pēc liela pasaules kara.» Valters atzinās, ka tic liktenim. Kāds tas būs pasaulei, mēs varam tikai zīlēt, bet Valters teicās nojaušam spīdošu, cilvēcei rosinošu un derīgu laikmetu. Arī Dievs ir - arī tiem, kas viņam netic. Ernesta Brastiņa laikā Valters piederēja dievturiem. «Nu, mēs jau nevaram citi būt! Mēs esam latvieši, no latviešu celma, ar latviešu domāšanas veidu, ar latviešu audzināšanu. Mūsu saknes ir laukos. Kā nebūt dievturim?»
Vai strēlnieks no kaut kā ir arī baidījies? «Bailes ir derīgas. Tikai tām nevajag ļauties, ja kas strikti ir jāizpilda. Kaujā iet kā vīri. Tur nu nevar būt bailes. Kaujās mēs negājām bailīgi, bet piesardzīgi gan.»
Uz jautājumu, par ko sirmais vīrs domā simtgades gadā, Valters atbildēja skaidri: «Domāju par savu pēdējo stundiņu. Nekas jauns man tas nav - puikas gados bēniņos, kur bija zārki, esmu tajos diezgan kārtīgi izgulējies. Tā ka esmu pieradināts pie zārka jau no bērnības. Vienreiz taču mani zārkā filmēja! Toreiz, kad uzlika vāku, es tā bišķiņ pacēlu galvu, bet pakausis atsitās pret vāku, un es nodomāju - visai ērta dzīve te vis nevar būt,» to pateicis, simtgadnieks Ēvalds Valters Dienai atklāja, ka vislielākais brīnums viņam ir un paliks dzīvība.